Kas ir šī biodegviela?

Mēs zinām, ka pasaules dabas resursi ir ierobežoti un labi apzināmies, ka cilvēces aktivitāšu rezultātā radītais piesārņojums ir jāierobežo. Statoil ir uzņēmums, kas domā par vidi un cītīgi darbojas, lai samazinātu savas darbības un produktu negatīvo ietekmi uz to. Degvielas uzpilžu staciju mērķis ir samazināt sevis radīto oglekļa dioksīda izmešu apjomu, darbojoties četrās galvenajās jomās: energoefektivitātes veicināšana, oglekļa dioksīda savākšana un uzglabāšana, kvotu darījumi un atjaunojamo resursu izmantošana.

Biodegviela ir vispārīgs apzīmējums degvielai, kuras ražošanai izmantoti tādi graudaugi kā:
• rapša sēklas,
• kvieši,
• cukurbietes,
• organiskie atkritumi

Izšķir trīs galvenos biodegvielas veidus:

1) Biodīzelis – tā ir degviela, kas līdzīga minerālajai dīzeļdegvielai un maisījumā ar to var tikt izmantota praktiski jebkuram dīzeļdzinējam. Biodīzelis tiek ražots no augu eļļas –rapšu, saulespuķu un kulinārijā izmantotās augu eļļas.

2) Bioetanols – nelielā apjomā var tikt lietots kopā ar benzīnu praktiski jebkurā benzīnadzinējā. Augstākas markas bioetanols var tikt lietots šim nolūkam tehniski aprīkotos transporta līdzekļos. Degviela tiek ražota fermentācijas procesā no cukuriem, kas iegūti no cukurbietēm vai kviešiem.

3) Biometāns – ir organisko atkritumu anaerobās sadalīšanās produkts. Iegūta gāze pēc tās attīrīšanas, satur 95% metāna, kas var tikt izmantots transportlīdzekļos, kas ir
tehniski aprīkoti, lai varētu darboties ar dabisko gāzi.

Biodegvielai, salīdzinot ar fosilajām degvielām, ir zema tās dzīves cikla siltumnīcas efekta gāzu emisija un tā ir vietējas izcelsmes degviela. Šīs divas īpašības ir ņemtas vērā Eiropas enerģijas politikā: klimata izmaiņas un nepieciešamība samazināt transporta līdzekļu radītās izplūdes gāzes, kā arī nepieciešamība samazināt atkarību no naftas importa Eiropas valstīs.

Tā rezultātā ES valstīs ir noteikti nodokļu un citi atvieglojumi, lai samazinātu to transporta līdzekļu izmantošanas izmaksas, kuros tiek izmantota biodegviela.

Turklāt biodegvielas izmantošana var veicināt lauksaimniecības nozaru dažādošanos, izlabot lauku ekonomiku, kā arī sekmēt ekoloģiski draudzīgāka transporta izmantošanu pilsētās, līdz ar to arī uzlabojot gaisa kvalitāti.

Digitālā mārketinga virzieni (SEM, SEO un E-pasta mārketings)

Digitālajam mārketingam izšķir šādus galvenos virzienus:

SEM (serch engine marketing)

Tas ir meklēšanas mārketings, ar ko galvenokārt tiek apzīmēts Google Adword pakalpojums tā mērījumu rezultāti. Google Adword pakalpojums izpaužas šādi:

• Preču vai pakalpojuma pārdevējs izveido mājaslapu, kurā reklamē un tirgo savas preces un pakalpojumus;

• Tiek labi pārdomāti atslēgas vārdi, kuri vislabāk varētu apzīmēt, raksturot tieši viņa piedāvātās preces vai pakalpojumus, lai brīdī kad esošajiem un potenciālajiem klientiem, ierakstot tos google meklētājā parādītos tieši šīs preces, pakalpojumi vai mājaslapa kopumā. Principā tā ir kā sava veida spēle, kurā ir jāuzmin kādus atslēgas vārdus patērētājs varētu meklēt, lai rezultātā tas nonāktu tieši pie Jūsu piedāvājuma. Katrs apmeklētājs ir potenciālais klients, jo viņš ierauga reklāmu tikai tad, kad interesējās par konkrētu produktu vai pakalpojumu. Piemēram, apmeklētājs, kas ievada atslēgas vārdu “autoserviss” – redzēs tikai autoservisu reklāmas, bet ja piedāvājiet skaistumkopšanas pakalpojumus, viņš Jūsu reklāmu neredzēs.

SEO (search engine optimization)

Tā ir informacijas meklēšanas optimizācija. SEO pamatā ir tieša saistība ar SEM darbībām. Varētu teikt, ka SEO procesa pamatā ir SEM funkciju uzraudzīšana un uzlabošana.
Svarīgi, lai mājas lapā būtu teksts par produktu vai pakalpojumu, svarīgi, lai informācija regulāri atjaunotos un uz mājas lapu vestu saites no citām lapām, jo vairāk saites, jo augstāka mēdz būt pozīcija uz Jūsu galvenajiem mājas lapā dominējošajiem atslēgas vārdiem. Ja pašiem nav laika nodarboties ar regulāru informācijas atjaunošanu, var to uzticēt uzņēmumiem, kas ar to nodarbojas. Ar SEO pakalpojumiem nodarbojas reklāmas aģentūras un digitalā mārketinga specialisti, piemēram, aģentūra SEO Eksperts.

Google Adword funkcijai oficiāli paredzēts darboties tā, ka pēc potenciālā klienta atslēgas vārdu ievadīšanas meklētājā parādās saraksts secībā ar populārākājām, visbiežāk apmeklētākajām web lapām, kas atbilst ievadītajam atslēgas vārdam, saraksta augšgalā, bet reālā situācija ir tāda, ka digitālā mārketinga speciālisti mēdz nodarboties ar tā saucamo melno SEO (black SEO), tas nozīmē, ka web lapu reitings tiek palielināts mākslīgi, līdz ar to negodīgi šīs lapas parādās meklēto
sarakstu augšgalā. Jāatzīst, ka šie negodīgie savas jomas profesionāļi, pieķeršanas gadījumā, riskē ar to, ka attiecīgā web lapa tiks dzēsta pavisam.

E-pasta mārketings

E-pasta mārketings ir e-pasta izmantošana mārketinga komunikācijās. Tas ir katrs e-pasts, kurš tiek nosūtīts klientiem, potenciāliem klientiem vai sabiedrības grupai. E-pastu mārketings sevī ietver:

• Tiešo reklāmas e-pastu sūtīšanu, lai mēģinātu iegūt jaunus klientus vai pārliecinātu esošos veikt jaunus pirkumus. Tiešais e-pasts ietver reklāmas ziņojumu sūtīšanu kā e-pastu. Tas, piemēram, varētu būt paziņojums par kādu īpašu piedāvājumu. Var veidot savu klientu e-pasta adrešu sarakstu vai iznomāt sarakstus no uzņēmumiem, kas sniedz šādus pakalpojumus. Šis pakalpojums, parasti, var palīdzēt veiksmīgāk sasniegt mērķauditoriju atkarībā no interesēm vai ģeogrāfiskā izvietojuma;

• Attiecības veicinošos e-pastus, t.i. – e-pastu sūtīšanu, lai veicinātu klientu lojalitāti un uzlabotu attiecības ar šiem klientiem. Tie parasti ir regulāri e-pasti, ko sauc par jaunumu vēstulēm. Jaunumu vēstules var veikt reklāmas ziņojuma funkciju, bet to mērķis, galvenokārt, ir radīt ilgtermiņa ietekmi uz lasītājiem. Tie ir kas vairāk nekā tikai pārdošanas ziņojumi. Šajos e-pastos ir jāietver informācija, kas informē, izklaidē, un piedāvā cita veida priekšrocības;

• Mārketinga ziņojumus vai reklāmu izvietošanu citu cilvēku e-pastos. Tā vietā, lai veidotu savu jaunumu vēstuli, var maksāt citiem, lai tie pievieno jūsu reklāmas savās jaunumu vēstulēs. Ir ļoti daudz e-pasta jaunumu vēstules, kas ir radītas tieši šādiem mērķiem – pārdot reklāmas laukumus savās vēstulēs priekš citiem.

Lai arī e-pastu mārketings ir salīdzinoši lēts un ieekonomējas daudz līdzekļu, kurus agrāk nācās izdot pasta pakalpojumiem, aiz tā tomēr slēpjas arī kāda sarežģītība. Profesionāls un atbildīgs e-pasta mārketings ir balstīts uz ideju par atļaujas saņemšanu. Šis ir sarežģīts jautājums un tā ir pastāvīga diskusiju tēma mārketinga aprindās. Šīs e-pasta vēstules nedrīkst tā vienkārši sūtīt viesiem kuri ienāk prāta, ir nepieciešama e-pasta adreses īpašnieka piekrišana pirms sūtīt tiem komerciāla rakstura e-pastus. Ja nav šādas atļaujas, tad pasta pakalpojumu saņēmēji var uzskatīt ziņojumu kā surogātpastu, kas būtībā ir nepieprasīts komerciāls e-pasts. Ja jūs esat apsūdzēts surogātpasta sūtīšanā, tad varat atrast savus e-pasta kontus slēgtus, mājas lapas bloķētas, un Jūsu reputācija būs sagrauta. Dažās pasaules valstīs, pat var draudēt kriminālatbildība. Kā piemēru atļaujas došanai var minēt situāciju, kad veikalā klientam kaut ko pērkot tiek piedāvāds bez maksas savā īpašumā iegūt vai iegādāties klienta karti, bet lai to iegūtu, tam jāaizpilda klienta anketa, kurā kā viens no svarīgākajiem punktiem ir ticis iekļauts lauciņš ar uzrakstu “piekrītu, jeb vēlos saņemt jaunumus savā e-pasta adresē.

Abrenes izlaupīšana

Runājot par Latvijas morālajām tiesībām uz tai 1944. gadā atņemtajām zemēm – t.s. Abrenes apriņķi –, daudzi apgalvo, ka 1920. gada Latvijas – Krievijas Miera līgumā šīs zemes tika iekļautas Latvijas teritorijā tikai tāpēc, ka Latvijai bija nepieciešams tolaik svarīgais dzelzceļa mezgls, kas atradās Abrenes pilsētā. Tā gluži nav taisnība. Tiesa, dzelzceļa mezgls pavisam noteikti bija nozīmīgs faktors Latvijas vēlmē iegūt šo teritoriju, tomēr ļoti svarīgs arguments par labu Abrenes nonākšanai Latvijas teritorijā bija vēsturiskā šīs teritorijas piederība latviešu cilšu apdzīvotajām zemēm.

Abrene ir sena latgaļu apdzīvota teritorija – tā bija latgaļu valsts Adeles sastāvdaļa. Adele savukārt robežojās ar citu latgaļu valsti – Tālavu. Krievija Apreni nosaukusi par Pitalovu (kr. – Пыталово), kas visai skaidri norāda uz šī vārda latgalisko izcelsmi – latgaļi Adeles zemi sauca par „Pietālavu”, jo tā bija blakus latviešu valdnieku valstij Tālavai. Krievi sauca Tālavu par „Tolovo”, un „Pitalovo” ir vienīgi vārda „Pietālava” rusificēta forma. Krievi gan šo versiju neatzīst, apgalvojot, ka pilsētai nosaukums dots par godu kādam Pitalovam. Nepastāv šaubas, ka 13. gadsimta sākumā, kad Baltijas teritorijā sākās vācu ekspansija, Abrenes teritoriju apdzīvoja latgaļu ciltis. Ap šo laiku sākās arī regulāri senkrievu sirojumi Adeles teritorijā. 1218. gadā tika nodedzināta Abrenes senlatviešu pils un tie sāka nosliekties par labu vāciešu varas atzīšanai, 1224. gadā atdodoties Rīgas arhibīskapa aizbildniecībā. Rīgas arhibīskapam gan nebija pietiekama militāra un politiska spēka šīs teritorijas pilnvērtīgai un ilgstošai apsardzībai, turklāt 14. gadsimta sākumā sākās pretrunas starp bīskapu un ordeni, kā rezultātā Abrene kļuva par spēkā pieņemošās Krievzemes kņazistu interešu objektu. Vāciešiem gan izdevās noturēt Abreni savā kontrolē līdz pat 1431. gadam, kad krievi triecienā iebruka Kacēnu un Augšpils novados un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni, kuru tie nosauca par Višgorodu, krieviskojot Augšpils nosaukumu. 1481. gadā Maskavas, Pleskavas un Novgorodas apvienotie spēki iekaroja Abrenes apriņķa atlikušās daļas un piespieda vietējos iedzīvotājus pāriet no katoļticības pareizticībā. Ar šo brīdi uz ilgiem laikiem tiek novilkta robeža starp Abrenes teritoriju, kura pamazām tiek rusificēta, un pārējo Latviju.

Līdz pat 1920. gadam Abrene ietilpa Krievijas impērijas Pleskavas guberņā, kā rezultātā mūsdienās Krievijas presē izskanējuši pārmetumi, ka Ļeņins savulaik Latvijai ir atdevis (pakļaujoties Latvijas un Polijas armijas spiedienam) vēsturiski krievisku apgabalu. Kā jau autors iepriekš noskaidroja, tā nav taisnība. 1918. gadā Latvija veidojās nevis atšķeļoties no pārējās Krievijas noteiktām bijušās Krievijas impērijas guberņām, bet gan latviešu nācijai realizējot savas pašnoteikšanās tiesības.1 Ne velti 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktā minēts “Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale)”. Lai gan pārsvarā šīs robežas sakrita ar Krievijas impērijas guberņu un apriņķu robežām, tomēr vairākās vietās robeža nesakrita. Tā rezultātā notika robežu koriģēšana ar kaimiņvalstīm, piemēram, no Lietuvas apmaiņā pret pārsvarā lietuviešu apdzīvoto Palangu tika iegūts latviešu apdzīvotais Aknīstes novads.1 Tātad jaunās Latvijas valsts robežas noteica teritorija, kādā dzīvoja latviešu nācija.