Slimības Krievijā

Pirmā dokumentāli apstiprinātā un aprakstīta kā vispasaules gripas pandēmija sākusies 1889. gadā. Vislabāk pandēmija ir zināma pēc nosaukuma “krievu gripa” (nejaukt ar 1977.-1978. gadu “krievu gripu”), kaut arī vēl viens tās nosaukums ir “aziātu gripa”. Pandēmija savu sākumu ņem bijušajā Krievijas Impērijas pilsētā Buhārā (mūsdienās ir Uzbekistānas pilsēta) 1889. gada februārī, no kurienes pa transporta ceļiem izplatījās līdz lielākām Krievijas Impērijas un Rietumu Eiropas pilsētām 1889. gada decembrī. Tolaik strauji attīstījās dzelzceļš un attiecīgi tvaikoņi, ar kuru palīdzību katru dienu pārvietojas liels cilvēku skaits, līdz ar to gripa varēja izplatīties lielos attālumos ļoti īsā laika posmā. No decembra beigām pandēmija skara Āfrikas ziemeļdaļu (Alžīra, Tunisa), saslimšanas gadījumi bija konstatēti arī ASV. Līdz 1890. gada beigām gripas pandēmija izplatījās visos kontinentos: janvārī – Dienvidamerikā; februārī – Japānā, Indijā un Dienvidķīnā; martā – Austrālijā, Jaunzēlandē; septembrī-oktobrī – Ķīnas kontinentālā daļā un Centrālamerikā.

Krievu gripas epidēmija bija ne tikai pirmā epidēmija bakterioloģijas laikmetā, bet arī viena no pirmām, par kuru tika plaši ziņots laikrakstos, kuri intensīvi attīstījās 19. gadsimta otrajā pusē. 1889. gada decembra sākumā Sanktpēterburgas slimnīcās 1/3 pacientiem bija aizdomas uz gripu. Galvenie simptomi bija smags gļotādas iekaisums kombinācijā ar drudzi. Ārstēšana pieprasīja ārstiem daudz pūļu, taču problēma bija tāda, ka ārstēja simptomus, nevis slimību.
Vēlāk tika noskaidroti arī pārējie simptomi: stipras galvassāpes, paaugstināta temperatūra (līdz 420C, “neciešamas” kaulu un visa ķermeņa sāpes “līdz matu saknēm”, izsitumu uz sejas un uzpūsts vēders. Slimība bieži vien beidzās ar pneimoniju un slimnīcas fiziski nespēja pieņemt tik daudz pacientu, jo slimības izplatība bija ļoti ātra.

1889-1890. gados krievu ārstiem bija sakrājies plašs epidemioloģisko novērojumu materiāls, kas ļāva viņiem izdarīt svarīgus secinājumus par gripas dabu un izplatības likumsakarībām. Kā nozīmīgākus ārstus, kuri pētīja šo gripas epidēmiju, var minēt S. Verekundovu (Верекундов), E. Tarnavski (Тарнавский), D. Fiļipovu (Филиппов) un F. Germanu (Герман). Minētie autori bija secinājuši, ka gripu epidēmijas sākas ar dažādu indivīdu saslimšanu, kas tālāk attīstās epidēmijās, un ka nav tik svarīgs attālums starp diviem ģeogrāfiskiem punktiem, cik šo punktu apdzīvotība. Atklātas likumsakarības ļāva secināt, ka slimība pārnesās, kontaktējot atsevišķiem indivīdiem.

Kāds ir grāmatveža darbs?

Grāmatvedis ir viena no tām profesijām, kurā ir nemitīgi jāpilnveidojas, jāseko līdzi izmaiņām likumdošanā, finansu un grāmatvedības jomā, un domāju, ka ekonomikas izmaiņās valstī. Ļoti daudz ir gadījumu, kad grāmatvedis ir arī firmas analītiķis. Svarīgi arī būt patiešām labam un pieprasītam jeb kā tagad rakstīts sludinājumos – bilancspējīgam grāmatvedim.

Man ļoti patīk iegūt arvien jaunas zināšanas, labprāt daudz lasu. Un manuprāt, ir ļoti jauki, kad laiku pa laikam ir arī jāinteresējas par jauninājumiem, jo tādējādi arī pats cilvēks mainās un kļūst arvien mūsdienīgāks.

Grāmatvedi – profesionāli kā ekonomistu pārstāvi uzņēmumā no vienkārša grāmatveža atšķir viena galvenā īpašība – prasme redzēt uzņēmuma uzskaites sistēmu kopumā, nesaraujamā saitē ar tehnoloģisko procesu, kurš tiek veikts uzņēmumā.

Esmu nopietni noskaņota virzīties pa šo ceļu un man ir mērķis – kļūt par grāmatvedi -profesionāli.

Manuprāt, grāmatvedim sabiedrībā ir liela nozīme, jo šis ir viens no tiem cilvēkiem, kas veic principā morāli smagu darbu. Šī profesija ir jau pastāvējusi senos laikos, pastāv šodien un pastāvēs arī tālā nākotnē. Vienīgā atšķirība no senajiem laikiem ir tā, ka mūsdienās grāmatvedim darbu atvieglo daudzas tehnoloģijas un mēs pat nevaram iedomāties, kādi vēl atklājumi tehnoloģiju jomā varētu notikt nākotnē, un kā tad savu darbu veiks grāmatveži. Grāmatveži ir cienījamas profesijas pārstāvji. Nodrošināt augstas klases grāmatvedības pakalpojumus nav nekāds joks.

Papētot grāmatvežu darba piedāvājuma sludinājumus, var secināt, ka prasības grāmatvežiem ir visai augstas: augstākā izglītība ekonomikā, grāmatvedībā vai finansēs; darba pieredze 3 – 5 gadi grāmatveža amatā; prasme strādāt ar dažādām MS datorprogrammām un konkrētām grāmatvedības programmām; zināšanas un pieredze darbā ar dokumentiem (lietvedībā); augsta atbildības sajūta, spēja patstāvīgi organizēt darbu un pieņemt lēmumus; labas latviešu, krievu un angļu valodas zināšanas; labas komunikācijas spējas un vēl citas prasības. Daļu no šīm prasmēm sniedz arī augstskola.

Pa visiem šiem mācību gadiem esmu iemācījusies daudz jauna un interesanta. Esmu ieguvusi arī labas paziņas, bet  šoreiz tas nav par to. Augstskola man ir devusi apjausmi, cik grāmatvedim ir smags, atbildīgs, svarīgs un reizēm pat nogurdinošs darbs. Bet tajā pat laikā, tas ir arī vajadzīgs. Esmu LLU EF ļoti pateicīga par sniegtajām zināšanām, esmu pārliecināta, ka tās man patiešām noderēs. Galvenais, ka vēl joprojām es uzskatu, ka grāmatvedība ir tā joma, kurā es vēlos strādāt un kuru vēlos apgūt, un uz to arī es tiecos. Pašlaik tas ir mans galvenais mērķis – strādāt savā iegūtajā specialitātē un būt tajā zinošai.

Taču arī tādiem grāmatvežiem, kas jau laiku atpakaļ ir beiguši augstskolu, pastāv iespēja – kā pierādīt savu profesionalitāti. Analizējot grāmatveža profesijai izvirzītās prasības no dažādiem aspektiem, var secināt, ka grāmatveža profesijai šodienas apstākļos ir nepieciešama izglītība un plašs profesionālo zināšanu un prasmju kopums. Tātad lai novērtētu grāmatveža darbu, tam jāatbilst noteiktiem profesionāliem kritērijiem un profesionalitātes apliecinājumam.