Par politiķiem un to atbildību (3. daļa)

Viens no tiem ir iepriekšminētās vēlētāju iniciatīvas, kuras veicina sabiedrību izteikt viedokli par nepieciešamajām izmaiņām normatīvajos aktos. Tādējādi politiķus padarot atbildīgus tieši sabiedrības priekšā.

Treškārt, politiķu atbildību var veicināt sabiedrība ar savu aktīvu iesaistīšanos politikā notiekošajos procesos un aktīvi izsakot viedokli par tiem. Iepriekš darbā minētie priekšlikumi norāda tikai uz to, kādi rīki ir doti sabiedrībai, lai pieprasītu atbildību no politiķiem, Tomēr sabiedrība daļēji ir atbildīga par politiķu atbildības līmeņa celšanu. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.5 Pati sabiedrība ir tā, kas ir daļēji atbildīga par politiķu lēmumiem, jo tā ir devusi tiem varu, tiesības pieņemt šos lēmumus.

Satversmē ir ietvertas tiesības uz miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.6 Spēkā ir arī Streiku likums, kas dot sabiedrības locekļiem tiesības streikot, lai aizstāvētu savas ekonomiskās vai profesionālās intereses.7 Viedokļa izteikšana interneta vidē, kritizēšana, neiesaistīšanās un intereses trūkums par politiskajiem procesiem un jebkādas citas, pasīvas, darbības norāda politiķiem uz sabiedrības mazo ieinteresētību notiekošajā. Aktīva viedokļa izteikšana un iesaistīšanās dažādās politiskās aktivitātēs, norāda politiķiem uz sabiedrības izglītotību par politiskajiem procesiem, par notiekošā izpratni un veicina politiķus ar atbildību izturēties pret saviem pienākumiem un sabiedrību.

Viennozīmīgi skaidrs, ka politiķu atbildības līmeņa celšana ir ne tikai politisks, tiesisks, bet arī sociāls process, kura gaitā ir jāsadarbojas vairākām sabiedrības grupām. Tomēr neatkarīgi no tā, cik kvalitatīvs būtu izstrādāts tiesiskais regulējums un cik efektīvi tas strādātu, galvenie rīki, lai palielinātu politiķu atbildību ir pašas sabiedrības rokās. Tie ir gan pamatota un argumentēta kritika, gan iesaistīšanās politikas veidošanā, gan aktīva un organizēta savas neapmierinātības izteikšana. Neviena tiesību norma nevar piespriest ne politiķus, ne sabiedrību būt atbildīgākiem par savu rīcību, kā tikai paša indivīda vēlme pieprasīt šo atbildības līmeni.

Latviešu gardumi

Senajiem latviešiem bija četri lielākie svētki, kas saistīti ar saules stāvokli debess lokā jeb tā saucamajiem saulgriežiem: ziemas saulgrieži jeb Ziemassvētki,  pavasara un rudens saulgrieži un vasaras saulgrieži. Katriem svētkiem bija raksturīgi ēdieni, kas piemēroti  attiecīgam gadalaikam. Nav šaubu ka Lieldienu olas un Jāņa siers bija domāts kā saules simbols, bet līdz ar to nav jāaizmirst, ka olas vārīja Lieldienās, jo šai laikā vistas vislabāk dēja, tāpat kā Jāņos sieru, jo šajā laikā govis labi dod pienu!

Raksts tapis ar sadarbībās ar konditoreju “Kūkas Gardas“.

Ziemassvētkos mūsu senči parasti izvēlējās ēdienus ar simbolisku nozīmi: cūkas šņukuris, kas varbūt simbolizēja arklu zemes uzaršanai. Cūkas šņukurus parasti vārīja kopā ar ķūķiem, ķūķām jeb kočām, kas jāēd, lai iegūtu turību un laimi. Koču pagatavošanai parasti kalpoja izcirstsdobjš bluķīs – piesta.  Vispirms miežus iebēra šajā piestā un tad ar speciāli šim rituālam sagatavoto “stampu” tos nogrūda jeb atdalīja  miežu sēnelas no graudiem. Tā kočas parasti vārīja Ziemassvētku priekšvakarā – tāpēc šo vakaru sauc par koču vakaru! Bez kočām Ziemassvētkos raksturīgi ir ēst zirņus un pupas, kā arī putraimdesas.

Sālītu vai žāvētu cūkas galvu novārīja un tāpat  – nesagriestu lika galdā. Vēl uz galda varēja būt nceptas cūku ribiņas, šķinķis ceptā, žāvētā vai sālītā veidā. Svaigu šķinķi pasniedza kā cepeti, turpretīm sālītu un žāvētu  varēja sagatavot vārītu  vai mīklāceptu. Kā piedevas šiem ēdieniem bija krāsnī cepti kartupeļi un sautēti skābie kāposti. Ēdienus kārtoja uz gariem īpaši dekorētiem galdiem. Senie latvieši izrotāja istabas ar dažādiem pušķiem gan no salmiem, gan no krāsotiem papīriem.  Ziemassvētkos bija jāpaēd deviņas reizes. Lai būta bagāta un pārticīga dzīve nākamajā gadā.

Līdz ar saules atgriešanos tuvojās nākamie saulgriežu svētki – Lieldienas. Ziemas un pavasara saulgriežu vidū ir brīži, kurus senie latvieši nepalaida garām nepamanītus – Teņa jeb Tenisa diena 17.janvārī, Meteņu diena jeb Vastlāvis 6.februāris (šajā dienā vārīja cūkas kājas un galvas pusi, cepa Meteņu pīrāgus), Māras diena 25.martā, ko bieži vien dēvēja par pavasara jeb kāpostu Māru. Šai dienā vārīja klučus jeb ķiļķenes. Māras dienas ticējumi ir līdzīgi Lieldienu ierašām un ēdieniem.