1) Cik ilgi cilvēks neattīstītos kā sabiedrības vienība, tam visos laikos piemitīs, tā teikt, dzīvnieku instinkti, kuru dēļ cilvēks var veikt neapzinātas darbības: «Šīs [kriminālas] pasaules cēloņi slēpās dziļi sabiedrības pirmsākumos, un šos cēloņus nebija iespējams novērst īsā laikā».

2) Nekad nevajag palikt pagātnē, cilvēkam vienmēr jāattīstās un jātiecas uz priekšu; nevajag palikt «stagnācijas» stāvoklī: «Nenoželot notikušo, bet mācīties no tā. Pārāk nesapņot par nākotni, bet arī neiestigt pagātnē» – Valda Strūgas dzīves principi.

3) Cilvēkiem laulībā nav viegli dzīvot; nevar sadzīvot kopā tā, lai nekad nerastos konflikti, viedokļi mēdz arī atšķirties: «Laulības dzīvē pastāv divu veidu ķildas. Vai nu biežas, bet sīkas. Vai retas, bet lielas. Jo skaidrs ir viens, bez ķildām mēs neiztiksim» – tāda bija Edmunda filozofija.

4) Totalitāra režīma viena no galvenām problēmām – aprobežotība, kas izpaudās cilvēku vienādībā; visi cilvēki bija veidoti it kā pēc noteiktā šablona: «Šādas ģimenes parasti dzīvoja diezgan saskanīgi un mierīgi…Šie cilvēki lielāko tiesu dzīvoja vairāk sev nekā sabiedrībai…Viņi atpūtās diezgan vienādi. Ziemā brauca slalomu, vasarās ar laiviņām pa upēm».

5) Ģimenes galvai (visbiežāk tas ir tētis) nevajag apgrūtināt savu ģimeni ar savām problēmām; vajag vienkārši dot viņiem to labāko, ko tu spēj, nestāstot to, ko tu dari viņu labā: «Visbīstamāk ir svarīgās lietās iejaukt sievietes un bērnus. Domāju, ka sievietēm un bērniem nemaz nevajag zināt, ka viņu tēvi izlemj svarīgus jautājumus» – tā sprieda Bērza priekšnieks Antlāvs.

6) Nauda neapšaubāmi ir nepieciešamais līdzeklis visiem, bet ļoti daudzi pārvērtē tās vērtību – nav viss ir dabūjams par naudu: «Tas skanēja kā joks, jo, patiešām, iztērētā nauda nenesa augļus. Bet vai šos augļus maz varēja pirkt par naudu». Bērzs, sēžot būrī, pateica: «Nauda? Ko viņš būrī varēja iesākt ar naudu, būrī nauda nebija nekas, vai viņš varēja nopirkt atslēgu?»

7) Cilvēki, kuri neko nav sasnieguši dzīvē un ir nelaimīgi paši, mēģina kaut kā pašapliecināt sevi, skatoties uz citu cilvēku nelaimi: «Viņa draugs, rakstnieks Nupāts jau raksta par to romānu. Nopelna uz otra nelaimes. Tādi ir tie rakstnieki».