Viens no tiem ir iepriekšminētās vēlētāju iniciatīvas, kuras veicina sabiedrību izteikt viedokli par nepieciešamajām izmaiņām normatīvajos aktos. Tādējādi politiķus padarot atbildīgus tieši sabiedrības priekšā.

Treškārt, politiķu atbildību var veicināt sabiedrība ar savu aktīvu iesaistīšanos politikā notiekošajos procesos un aktīvi izsakot viedokli par tiem. Iepriekš darbā minētie priekšlikumi norāda tikai uz to, kādi rīki ir doti sabiedrībai, lai pieprasītu atbildību no politiķiem, Tomēr sabiedrība daļēji ir atbildīga par politiķu atbildības līmeņa celšanu. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.5 Pati sabiedrība ir tā, kas ir daļēji atbildīga par politiķu lēmumiem, jo tā ir devusi tiem varu, tiesības pieņemt šos lēmumus.

Satversmē ir ietvertas tiesības uz miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.6 Spēkā ir arī Streiku likums, kas dot sabiedrības locekļiem tiesības streikot, lai aizstāvētu savas ekonomiskās vai profesionālās intereses.7 Viedokļa izteikšana interneta vidē, kritizēšana, neiesaistīšanās un intereses trūkums par politiskajiem procesiem un jebkādas citas, pasīvas, darbības norāda politiķiem uz sabiedrības mazo ieinteresētību notiekošajā. Aktīva viedokļa izteikšana un iesaistīšanās dažādās politiskās aktivitātēs, norāda politiķiem uz sabiedrības izglītotību par politiskajiem procesiem, par notiekošā izpratni un veicina politiķus ar atbildību izturēties pret saviem pienākumiem un sabiedrību.

Viennozīmīgi skaidrs, ka politiķu atbildības līmeņa celšana ir ne tikai politisks, tiesisks, bet arī sociāls process, kura gaitā ir jāsadarbojas vairākām sabiedrības grupām. Tomēr neatkarīgi no tā, cik kvalitatīvs būtu izstrādāts tiesiskais regulējums un cik efektīvi tas strādātu, galvenie rīki, lai palielinātu politiķu atbildību ir pašas sabiedrības rokās. Tie ir gan pamatota un argumentēta kritika, gan iesaistīšanās politikas veidošanā, gan aktīva un organizēta savas neapmierinātības izteikšana. Neviena tiesību norma nevar piespriest ne politiķus, ne sabiedrību būt atbildīgākiem par savu rīcību, kā tikai paša indivīda vēlme pieprasīt šo atbildības līmeni.

Tādējādi kritikai tiek pakļautas visnenozīmīgākās lietas un nepareizi tiek interpretēts svarīgais. Sociālie tīkli ir devuši papildu platformu sabiedrībai, kurā jebkurš var izteikt savu viedokli un tikt uzklausīts un sadzirdēts. Kaut gan internetā izteiktais ir sasniedzams gandrīz jebkuram sabiedrības loceklim, ne vienmēr šādi izteikumi ir argumentēti. Politiķi, kuriem darbā ir jāpamatojas uz uzticamiem avotiem un materiāliem, noteikti to apzinās, tādēļ internetā izteiktā kritika neveicina to atbildības palielināšanos.

Taču sociālie tīkli ir lielisks rīks, kā sabiedrībai nodot informāciju, tādēļ tie ir jāizmanto atbildīgi. Tiesības izteikt kritiku ir jāizmanto sabiedrībai, to darot nevis vadoties pēc viegli pieejamās informācijas, bet gan veicot izpēti. Tādēļ, parādot politiķiem un pārējiem sabiedrības locekļiem, ka šī kritika ir atbilstoša faktiskajai situācijai un ir objektīva. Pēc darba autores domām, pamatota kritika ir viens no veidiem, kā atgādināt politiķiem par to atbildību sabiedrības priekšā.

Otrkārt, veicinot atklātību politiķu darbā un veicinot sadarbību ar sabiedrību ir iespējams politiķus ne tikai tuvināt vēlētājiem, bet arī atbildību dalīt kopā ar sabiedrību. Informācija var būt grūti pieejama – vai nu grūti atrodama mājas lapā, vai arī ir speciāli jāpieprasa, iesniedzot atsevišķu iesniegumu.3 Ja sabiedrībai nav pēc iespējas plašāka pieeja tam, ko politiķi dara, tad ir saprotams, ka rodas šaubas un neuzticēšanās.

Tāpat Informācijas atklātības likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt.4 Līdz ar to redzams, ka jau normatīvajos aktos ir ietvertas sabiedrības tiesības uz informāciju un iestāžu pienākums sniegt pieprasīto informāciju. Sabiedrības locekļiem ir jāizmanto savas tiesības uz informāciju, pieprasot to un izmantojot to, lai informētu ne tikai sevi, bet politiķus par izpratni par valstī notiekošo. Turklāt politiķiem būtu jāveicina sabiedrības locekļu iesaiste politikas veidošanā, kas ir izdarāms vairākos veidos.

Viens no apspriestākajiem jautājumiem vienmēr ir bijis politika, it īpaši politiķi un viņu paveiktais sabiedrības labā. Politiķu atbildība pret sabiedrību ir viens no rādītājiem, ko var izmantot, lai vērtētu politiķu paveikto. Taču Latvijas sabiedrībā politiķu darba novērtējums nav augsts, piemēram, pēc pirmā 13.Saeimas darbības pusgada Saeimas darbs tika novērtēts ar 3,4 punktiem no 10. Vājais vērtējums būtu izskaidrojams ar neapmierinātību ar pieņemtajiem lēmumiem, neuzticēšanos politiķiem, politiķu atbildības trūkums.

Atbildība ir attieksme, kurai ir raksturīgas rūpes un pienākuma apziņa. No minētā izriet, ka politiķiem ir ne tikai jāapzinās viņiem uzticētie pienākumi, bet arī tas, ka šie pienākumi ir jāveic ar rūpēm jeb uzmanīgi un gādīgi. Viennozīmīgi skaidrs, ka politiķiem ir jāapzinās, ka viņu darbu uzmanīs visa valsts un ka jebkurš viņu pieņemtais lēmums tiks pakļauts sabiedrības vērtējumam.

Aplūkojot Latvijā notiekošo un sabiedrības attieksmi pret politiķiem, precīzāk Saeimā ievēlētajiem politiķiem, redzams, ka pēdējo nedēļu laikā liela daļa sabiedrības locekļu ir negatīvi noskaņota pret Ministru kabineta un Saeimas pieņemtajiem lēmumiem. Piemēram, uz šī darba rakstīšanas brīdi, par vēlētāju sākto iniciatīvu “Saeimas atsaukšanas ierosināšana” portālā latvija.lv ir parakstījušās 40’133 personas. Šāda indivīdu aktivitāte ir vērā ņemama, jo parakstu vākšana tika sākta tikai 15.novembrī.

Līdz ar to, šī darba gaitā autore aplūkos kā pamatota un argumentēta norādīšana uz politiķu kļūdām var veicināt politiķu atbildības palielināšanos, kādēļ ir politiķu darbā ir nepieciešama atklātība un sadarbība ar sabiedrību, un kā sabiedrības aktīva iesaistīšanās politikas veidošanā un politiķu darbības uzraudzīšanā veicina politiķu atbildību.

Pirmkārt, darba autore aplūkos, kādēļ ir svarīgi izteikt argumentētu kritiku politiķiem. Mūsdienās pateicoties tehnoloģiskajai attīstībai, ziņas un to izplatīšanās ieņem jaunas formas, ja agrāk sabiedrība saņēma ziņas ar laika nobīdi, tad pateicoties sociālajiem tīkliem un reāllaika straumēšanas iespējām, notikumiem ir iespējams sekot ne tikai no jebkuras atrašanās vietas, bet arī tieši tajā pašā laikā, kamēr tie notiek. Līdz ar to arī politikā notiekošais tika padarīts daudz pieejamāks sabiedrībai, taču ne bez negatīvajām iezīmēm. Viena no tām ir saistīta ar to, ka personas nepavada laiku iedziļinoties situācijā, bet gan uztver informāciju izlasot tikai ziņu virsrakstus, apskatoties vienu īsu videoklipu u.tml

1) Cik ilgi cilvēks neattīstītos kā sabiedrības vienība, tam visos laikos piemitīs, tā teikt, dzīvnieku instinkti, kuru dēļ cilvēks var veikt neapzinātas darbības: «Šīs [kriminālas] pasaules cēloņi slēpās dziļi sabiedrības pirmsākumos, un šos cēloņus nebija iespējams novērst īsā laikā».

2) Nekad nevajag palikt pagātnē, cilvēkam vienmēr jāattīstās un jātiecas uz priekšu; nevajag palikt «stagnācijas» stāvoklī: «Nenoželot notikušo, bet mācīties no tā. Pārāk nesapņot par nākotni, bet arī neiestigt pagātnē» – Valda Strūgas dzīves principi.

3) Cilvēkiem laulībā nav viegli dzīvot; nevar sadzīvot kopā tā, lai nekad nerastos konflikti, viedokļi mēdz arī atšķirties: «Laulības dzīvē pastāv divu veidu ķildas. Vai nu biežas, bet sīkas. Vai retas, bet lielas. Jo skaidrs ir viens, bez ķildām mēs neiztiksim» – tāda bija Edmunda filozofija.

4) Totalitāra režīma viena no galvenām problēmām – aprobežotība, kas izpaudās cilvēku vienādībā; visi cilvēki bija veidoti it kā pēc noteiktā šablona: «Šādas ģimenes parasti dzīvoja diezgan saskanīgi un mierīgi…Šie cilvēki lielāko tiesu dzīvoja vairāk sev nekā sabiedrībai…Viņi atpūtās diezgan vienādi. Ziemā brauca slalomu, vasarās ar laiviņām pa upēm».

5) Ģimenes galvai (visbiežāk tas ir tētis) nevajag apgrūtināt savu ģimeni ar savām problēmām; vajag vienkārši dot viņiem to labāko, ko tu spēj, nestāstot to, ko tu dari viņu labā: «Visbīstamāk ir svarīgās lietās iejaukt sievietes un bērnus. Domāju, ka sievietēm un bērniem nemaz nevajag zināt, ka viņu tēvi izlemj svarīgus jautājumus» – tā sprieda Bērza priekšnieks Antlāvs.

6) Nauda neapšaubāmi ir nepieciešamais līdzeklis visiem, bet ļoti daudzi pārvērtē tās vērtību – nav viss ir dabūjams par naudu: «Tas skanēja kā joks, jo, patiešām, iztērētā nauda nenesa augļus. Bet vai šos augļus maz varēja pirkt par naudu». Bērzs, sēžot būrī, pateica: «Nauda? Ko viņš būrī varēja iesākt ar naudu, būrī nauda nebija nekas, vai viņš varēja nopirkt atslēgu?»

7) Cilvēki, kuri neko nav sasnieguši dzīvē un ir nelaimīgi paši, mēģina kaut kā pašapliecināt sevi, skatoties uz citu cilvēku nelaimi: «Viņa draugs, rakstnieks Nupāts jau raksta par to romānu. Nopelna uz otra nelaimes. Tādi ir tie rakstnieki».