Par politiķiem un to atbildību (3. daļa)

Viens no tiem ir iepriekšminētās vēlētāju iniciatīvas, kuras veicina sabiedrību izteikt viedokli par nepieciešamajām izmaiņām normatīvajos aktos. Tādējādi politiķus padarot atbildīgus tieši sabiedrības priekšā.

Treškārt, politiķu atbildību var veicināt sabiedrība ar savu aktīvu iesaistīšanos politikā notiekošajos procesos un aktīvi izsakot viedokli par tiem. Iepriekš darbā minētie priekšlikumi norāda tikai uz to, kādi rīki ir doti sabiedrībai, lai pieprasītu atbildību no politiķiem, Tomēr sabiedrība daļēji ir atbildīga par politiķu atbildības līmeņa celšanu. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.5 Pati sabiedrība ir tā, kas ir daļēji atbildīga par politiķu lēmumiem, jo tā ir devusi tiem varu, tiesības pieņemt šos lēmumus.

Satversmē ir ietvertas tiesības uz miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību.6 Spēkā ir arī Streiku likums, kas dot sabiedrības locekļiem tiesības streikot, lai aizstāvētu savas ekonomiskās vai profesionālās intereses.7 Viedokļa izteikšana interneta vidē, kritizēšana, neiesaistīšanās un intereses trūkums par politiskajiem procesiem un jebkādas citas, pasīvas, darbības norāda politiķiem uz sabiedrības mazo ieinteresētību notiekošajā. Aktīva viedokļa izteikšana un iesaistīšanās dažādās politiskās aktivitātēs, norāda politiķiem uz sabiedrības izglītotību par politiskajiem procesiem, par notiekošā izpratni un veicina politiķus ar atbildību izturēties pret saviem pienākumiem un sabiedrību.

Viennozīmīgi skaidrs, ka politiķu atbildības līmeņa celšana ir ne tikai politisks, tiesisks, bet arī sociāls process, kura gaitā ir jāsadarbojas vairākām sabiedrības grupām. Tomēr neatkarīgi no tā, cik kvalitatīvs būtu izstrādāts tiesiskais regulējums un cik efektīvi tas strādātu, galvenie rīki, lai palielinātu politiķu atbildību ir pašas sabiedrības rokās. Tie ir gan pamatota un argumentēta kritika, gan iesaistīšanās politikas veidošanā, gan aktīva un organizēta savas neapmierinātības izteikšana. Neviena tiesību norma nevar piespriest ne politiķus, ne sabiedrību būt atbildīgākiem par savu rīcību, kā tikai paša indivīda vēlme pieprasīt šo atbildības līmeni.

Latviešu gardumi

Senajiem latviešiem bija četri lielākie svētki, kas saistīti ar saules stāvokli debess lokā jeb tā saucamajiem saulgriežiem: ziemas saulgrieži jeb Ziemassvētki,  pavasara un rudens saulgrieži un vasaras saulgrieži. Katriem svētkiem bija raksturīgi ēdieni, kas piemēroti  attiecīgam gadalaikam. Nav šaubu ka Lieldienu olas un Jāņa siers bija domāts kā saules simbols, bet līdz ar to nav jāaizmirst, ka olas vārīja Lieldienās, jo šai laikā vistas vislabāk dēja, tāpat kā Jāņos sieru, jo šajā laikā govis labi dod pienu!

Raksts tapis ar sadarbībās ar konditoreju “Kūkas Gardas“.

Ziemassvētkos mūsu senči parasti izvēlējās ēdienus ar simbolisku nozīmi: cūkas šņukuris, kas varbūt simbolizēja arklu zemes uzaršanai. Cūkas šņukurus parasti vārīja kopā ar ķūķiem, ķūķām jeb kočām, kas jāēd, lai iegūtu turību un laimi. Koču pagatavošanai parasti kalpoja izcirstsdobjš bluķīs – piesta.  Vispirms miežus iebēra šajā piestā un tad ar speciāli šim rituālam sagatavoto “stampu” tos nogrūda jeb atdalīja  miežu sēnelas no graudiem. Tā kočas parasti vārīja Ziemassvētku priekšvakarā – tāpēc šo vakaru sauc par koču vakaru! Bez kočām Ziemassvētkos raksturīgi ir ēst zirņus un pupas, kā arī putraimdesas.

Sālītu vai žāvētu cūkas galvu novārīja un tāpat  – nesagriestu lika galdā. Vēl uz galda varēja būt nceptas cūku ribiņas, šķinķis ceptā, žāvētā vai sālītā veidā. Svaigu šķinķi pasniedza kā cepeti, turpretīm sālītu un žāvētu  varēja sagatavot vārītu  vai mīklāceptu. Kā piedevas šiem ēdieniem bija krāsnī cepti kartupeļi un sautēti skābie kāposti. Ēdienus kārtoja uz gariem īpaši dekorētiem galdiem. Senie latvieši izrotāja istabas ar dažādiem pušķiem gan no salmiem, gan no krāsotiem papīriem.  Ziemassvētkos bija jāpaēd deviņas reizes. Lai būta bagāta un pārticīga dzīve nākamajā gadā.

Līdz ar saules atgriešanos tuvojās nākamie saulgriežu svētki – Lieldienas. Ziemas un pavasara saulgriežu vidū ir brīži, kurus senie latvieši nepalaida garām nepamanītus – Teņa jeb Tenisa diena 17.janvārī, Meteņu diena jeb Vastlāvis 6.februāris (šajā dienā vārīja cūkas kājas un galvas pusi, cepa Meteņu pīrāgus), Māras diena 25.martā, ko bieži vien dēvēja par pavasara jeb kāpostu Māru. Šai dienā vārīja klučus jeb ķiļķenes. Māras dienas ticējumi ir līdzīgi Lieldienu ierašām un ēdieniem.

Par politiķiem un to atbildību (2. daļa)

Tādējādi kritikai tiek pakļautas visnenozīmīgākās lietas un nepareizi tiek interpretēts svarīgais. Sociālie tīkli ir devuši papildu platformu sabiedrībai, kurā jebkurš var izteikt savu viedokli un tikt uzklausīts un sadzirdēts. Kaut gan internetā izteiktais ir sasniedzams gandrīz jebkuram sabiedrības loceklim, ne vienmēr šādi izteikumi ir argumentēti. Politiķi, kuriem darbā ir jāpamatojas uz uzticamiem avotiem un materiāliem, noteikti to apzinās, tādēļ internetā izteiktā kritika neveicina to atbildības palielināšanos.

Taču sociālie tīkli ir lielisks rīks, kā sabiedrībai nodot informāciju, tādēļ tie ir jāizmanto atbildīgi. Tiesības izteikt kritiku ir jāizmanto sabiedrībai, to darot nevis vadoties pēc viegli pieejamās informācijas, bet gan veicot izpēti. Tādēļ, parādot politiķiem un pārējiem sabiedrības locekļiem, ka šī kritika ir atbilstoša faktiskajai situācijai un ir objektīva. Pēc darba autores domām, pamatota kritika ir viens no veidiem, kā atgādināt politiķiem par to atbildību sabiedrības priekšā.

Otrkārt, veicinot atklātību politiķu darbā un veicinot sadarbību ar sabiedrību ir iespējams politiķus ne tikai tuvināt vēlētājiem, bet arī atbildību dalīt kopā ar sabiedrību. Informācija var būt grūti pieejama – vai nu grūti atrodama mājas lapā, vai arī ir speciāli jāpieprasa, iesniedzot atsevišķu iesniegumu.3 Ja sabiedrībai nav pēc iespējas plašāka pieeja tam, ko politiķi dara, tad ir saprotams, ka rodas šaubas un neuzticēšanās.

Tāpat Informācijas atklātības likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt.4 Līdz ar to redzams, ka jau normatīvajos aktos ir ietvertas sabiedrības tiesības uz informāciju un iestāžu pienākums sniegt pieprasīto informāciju. Sabiedrības locekļiem ir jāizmanto savas tiesības uz informāciju, pieprasot to un izmantojot to, lai informētu ne tikai sevi, bet politiķus par izpratni par valstī notiekošo. Turklāt politiķiem būtu jāveicina sabiedrības locekļu iesaiste politikas veidošanā, kas ir izdarāms vairākos veidos.

Par jumta seguma nozīmi

Jumts un tā segums ir viens no svarīgākajiem ēkas konstrukcijas elementiem, kas aizsargā ēku no atmosfēras ietekmes, neļauj ēkā iekļūt nokrišņiem gan lietus, gan sniega veidā. Būvniecība jumta seguma definējums ir- virsējais norobežojošais, ūdensnecaurlaidīgais jumta slānis. Tas sastāv no hidroizolējošās kārtas, ko veido no dažādiem jumta seguma materiāliem, un no pamatnes – parasti latojuma, dēlu klāja vai izlīdzinošās kārtas. Lai novērstu jumta un citu ēkas konstrukciju samitrināšanos, pie jumta seguma ierīkošanas jāķeras uzreiz pēc spāru uzstādīšanas. Par to parasti atbild jumiķi.

Vislabāk to darīt vasarā, kad iestājies sauss laiks. Tas tikai pierāda to, cik tomēr būvniecībā ir svarīgi pareizi izvēlēties jumta konstrukciju un jumta seguma veidu, lai cilvēkam pēc tam nebūtu nekādas nožēlas un diskonforta uzturēties savā uzceltajā ēkā . Jumta seguma materiālu parasti izvēlas atkarībā no jumta slīpuma, paredzētās jumta seguma ilgmūžības, ierīkošanas un ekspluatācijas izdevumiem un citiem faktoriem. Jāapsver katra materiāla pozitīvās un negatīvās īpašības un jāizvēlas konkrētajiem apstākļiem visvairāk piemērotais, ņemot vērā ne tikai paša jumta seguma materiāla izmaksas (praksē bieži tā notiek), bet arī tā ilgmūžību, ekspluatācijas izdevumus un dekoratīvās īpašības.

Mūsdienās jumts pilda ne tikai praktiskas funkcijas, bet arī estētiskas. Jo jumts ir sarežģītāks un interesantāks, jo vairāk tas ēkai piešķir vizuāli pievilcīgāku izskatu, un jo patīkamāk ir uzturēties ēkās ar šādu jumtu.

Par politiķiem un to atbildību (1. daļa)

Viens no apspriestākajiem jautājumiem vienmēr ir bijis politika, it īpaši politiķi un viņu paveiktais sabiedrības labā. Politiķu atbildība pret sabiedrību ir viens no rādītājiem, ko var izmantot, lai vērtētu politiķu paveikto. Taču Latvijas sabiedrībā politiķu darba novērtējums nav augsts, piemēram, pēc pirmā 13.Saeimas darbības pusgada Saeimas darbs tika novērtēts ar 3,4 punktiem no 10. Vājais vērtējums būtu izskaidrojams ar neapmierinātību ar pieņemtajiem lēmumiem, neuzticēšanos politiķiem, politiķu atbildības trūkums.

Atbildība ir attieksme, kurai ir raksturīgas rūpes un pienākuma apziņa. No minētā izriet, ka politiķiem ir ne tikai jāapzinās viņiem uzticētie pienākumi, bet arī tas, ka šie pienākumi ir jāveic ar rūpēm jeb uzmanīgi un gādīgi. Viennozīmīgi skaidrs, ka politiķiem ir jāapzinās, ka viņu darbu uzmanīs visa valsts un ka jebkurš viņu pieņemtais lēmums tiks pakļauts sabiedrības vērtējumam.

Aplūkojot Latvijā notiekošo un sabiedrības attieksmi pret politiķiem, precīzāk Saeimā ievēlētajiem politiķiem, redzams, ka pēdējo nedēļu laikā liela daļa sabiedrības locekļu ir negatīvi noskaņota pret Ministru kabineta un Saeimas pieņemtajiem lēmumiem. Piemēram, uz šī darba rakstīšanas brīdi, par vēlētāju sākto iniciatīvu “Saeimas atsaukšanas ierosināšana” portālā latvija.lv ir parakstījušās 40’133 personas. Šāda indivīdu aktivitāte ir vērā ņemama, jo parakstu vākšana tika sākta tikai 15.novembrī.

Līdz ar to, šī darba gaitā autore aplūkos kā pamatota un argumentēta norādīšana uz politiķu kļūdām var veicināt politiķu atbildības palielināšanos, kādēļ ir politiķu darbā ir nepieciešama atklātība un sadarbība ar sabiedrību, un kā sabiedrības aktīva iesaistīšanās politikas veidošanā un politiķu darbības uzraudzīšanā veicina politiķu atbildību.

Pirmkārt, darba autore aplūkos, kādēļ ir svarīgi izteikt argumentētu kritiku politiķiem. Mūsdienās pateicoties tehnoloģiskajai attīstībai, ziņas un to izplatīšanās ieņem jaunas formas, ja agrāk sabiedrība saņēma ziņas ar laika nobīdi, tad pateicoties sociālajiem tīkliem un reāllaika straumēšanas iespējām, notikumiem ir iespējams sekot ne tikai no jebkuras atrašanās vietas, bet arī tieši tajā pašā laikā, kamēr tie notiek. Līdz ar to arī politikā notiekošais tika padarīts daudz pieejamāks sabiedrībai, taču ne bez negatīvajām iezīmēm. Viena no tām ir saistīta ar to, ka personas nepavada laiku iedziļinoties situācijā, bet gan uztver informāciju izlasot tikai ziņu virsrakstus, apskatoties vienu īsu videoklipu u.tml

Slimības Krievijā

Pirmā dokumentāli apstiprinātā un aprakstīta kā vispasaules gripas pandēmija sākusies 1889. gadā. Vislabāk pandēmija ir zināma pēc nosaukuma “krievu gripa” (nejaukt ar 1977.-1978. gadu “krievu gripu”), kaut arī vēl viens tās nosaukums ir “aziātu gripa”. Pandēmija savu sākumu ņem bijušajā Krievijas Impērijas pilsētā Buhārā (mūsdienās ir Uzbekistānas pilsēta) 1889. gada februārī, no kurienes pa transporta ceļiem izplatījās līdz lielākām Krievijas Impērijas un Rietumu Eiropas pilsētām 1889. gada decembrī. Tolaik strauji attīstījās dzelzceļš un attiecīgi tvaikoņi, ar kuru palīdzību katru dienu pārvietojas liels cilvēku skaits, līdz ar to gripa varēja izplatīties lielos attālumos ļoti īsā laika posmā. No decembra beigām pandēmija skara Āfrikas ziemeļdaļu (Alžīra, Tunisa), saslimšanas gadījumi bija konstatēti arī ASV. Līdz 1890. gada beigām gripas pandēmija izplatījās visos kontinentos: janvārī – Dienvidamerikā; februārī – Japānā, Indijā un Dienvidķīnā; martā – Austrālijā, Jaunzēlandē; septembrī-oktobrī – Ķīnas kontinentālā daļā un Centrālamerikā.

Krievu gripas epidēmija bija ne tikai pirmā epidēmija bakterioloģijas laikmetā, bet arī viena no pirmām, par kuru tika plaši ziņots laikrakstos, kuri intensīvi attīstījās 19. gadsimta otrajā pusē. 1889. gada decembra sākumā Sanktpēterburgas slimnīcās 1/3 pacientiem bija aizdomas uz gripu. Galvenie simptomi bija smags gļotādas iekaisums kombinācijā ar drudzi. Ārstēšana pieprasīja ārstiem daudz pūļu, taču problēma bija tāda, ka ārstēja simptomus, nevis slimību.
Vēlāk tika noskaidroti arī pārējie simptomi: stipras galvassāpes, paaugstināta temperatūra (līdz 420C, “neciešamas” kaulu un visa ķermeņa sāpes “līdz matu saknēm”, izsitumu uz sejas un uzpūsts vēders. Slimība bieži vien beidzās ar pneimoniju un slimnīcas fiziski nespēja pieņemt tik daudz pacientu, jo slimības izplatība bija ļoti ātra.

1889-1890. gados krievu ārstiem bija sakrājies plašs epidemioloģisko novērojumu materiāls, kas ļāva viņiem izdarīt svarīgus secinājumus par gripas dabu un izplatības likumsakarībām. Kā nozīmīgākus ārstus, kuri pētīja šo gripas epidēmiju, var minēt S. Verekundovu (Верекундов), E. Tarnavski (Тарнавский), D. Fiļipovu (Филиппов) un F. Germanu (Герман). Minētie autori bija secinājuši, ka gripu epidēmijas sākas ar dažādu indivīdu saslimšanu, kas tālāk attīstās epidēmijās, un ka nav tik svarīgs attālums starp diviem ģeogrāfiskiem punktiem, cik šo punktu apdzīvotība. Atklātas likumsakarības ļāva secināt, ka slimība pārnesās, kontaktējot atsevišķiem indivīdiem.

Kāds ir grāmatveža darbs?

Grāmatvedis ir viena no tām profesijām, kurā ir nemitīgi jāpilnveidojas, jāseko līdzi izmaiņām likumdošanā, finansu un grāmatvedības jomā, un domāju, ka ekonomikas izmaiņās valstī. Ļoti daudz ir gadījumu, kad grāmatvedis ir arī firmas analītiķis. Svarīgi arī būt patiešām labam un pieprasītam jeb kā tagad rakstīts sludinājumos – bilancspējīgam grāmatvedim.

Man ļoti patīk iegūt arvien jaunas zināšanas, labprāt daudz lasu. Un manuprāt, ir ļoti jauki, kad laiku pa laikam ir arī jāinteresējas par jauninājumiem, jo tādējādi arī pats cilvēks mainās un kļūst arvien mūsdienīgāks.

Grāmatvedi – profesionāli kā ekonomistu pārstāvi uzņēmumā no vienkārša grāmatveža atšķir viena galvenā īpašība – prasme redzēt uzņēmuma uzskaites sistēmu kopumā, nesaraujamā saitē ar tehnoloģisko procesu, kurš tiek veikts uzņēmumā.

Esmu nopietni noskaņota virzīties pa šo ceļu un man ir mērķis – kļūt par grāmatvedi -profesionāli.

Manuprāt, grāmatvedim sabiedrībā ir liela nozīme, jo šis ir viens no tiem cilvēkiem, kas veic principā morāli smagu darbu. Šī profesija ir jau pastāvējusi senos laikos, pastāv šodien un pastāvēs arī tālā nākotnē. Vienīgā atšķirība no senajiem laikiem ir tā, ka mūsdienās grāmatvedim darbu atvieglo daudzas tehnoloģijas un mēs pat nevaram iedomāties, kādi vēl atklājumi tehnoloģiju jomā varētu notikt nākotnē, un kā tad savu darbu veiks grāmatveži. Grāmatveži ir cienījamas profesijas pārstāvji. Nodrošināt augstas klases grāmatvedības pakalpojumus nav nekāds joks.

Papētot grāmatvežu darba piedāvājuma sludinājumus, var secināt, ka prasības grāmatvežiem ir visai augstas: augstākā izglītība ekonomikā, grāmatvedībā vai finansēs; darba pieredze 3 – 5 gadi grāmatveža amatā; prasme strādāt ar dažādām MS datorprogrammām un konkrētām grāmatvedības programmām; zināšanas un pieredze darbā ar dokumentiem (lietvedībā); augsta atbildības sajūta, spēja patstāvīgi organizēt darbu un pieņemt lēmumus; labas latviešu, krievu un angļu valodas zināšanas; labas komunikācijas spējas un vēl citas prasības. Daļu no šīm prasmēm sniedz arī augstskola.

Pa visiem šiem mācību gadiem esmu iemācījusies daudz jauna un interesanta. Esmu ieguvusi arī labas paziņas, bet  šoreiz tas nav par to. Augstskola man ir devusi apjausmi, cik grāmatvedim ir smags, atbildīgs, svarīgs un reizēm pat nogurdinošs darbs. Bet tajā pat laikā, tas ir arī vajadzīgs. Esmu LLU EF ļoti pateicīga par sniegtajām zināšanām, esmu pārliecināta, ka tās man patiešām noderēs. Galvenais, ka vēl joprojām es uzskatu, ka grāmatvedība ir tā joma, kurā es vēlos strādāt un kuru vēlos apgūt, un uz to arī es tiecos. Pašlaik tas ir mans galvenais mērķis – strādāt savā iegūtajā specialitātē un būt tajā zinošai.

Taču arī tādiem grāmatvežiem, kas jau laiku atpakaļ ir beiguši augstskolu, pastāv iespēja – kā pierādīt savu profesionalitāti. Analizējot grāmatveža profesijai izvirzītās prasības no dažādiem aspektiem, var secināt, ka grāmatveža profesijai šodienas apstākļos ir nepieciešama izglītība un plašs profesionālo zināšanu un prasmju kopums. Tātad lai novērtētu grāmatveža darbu, tam jāatbilst noteiktiem profesionāliem kritērijiem un profesionalitātes apliecinājumam.

Atziņas no noveles “Būris”

1) Cik ilgi cilvēks neattīstītos kā sabiedrības vienība, tam visos laikos piemitīs, tā teikt, dzīvnieku instinkti, kuru dēļ cilvēks var veikt neapzinātas darbības: «Šīs [kriminālas] pasaules cēloņi slēpās dziļi sabiedrības pirmsākumos, un šos cēloņus nebija iespējams novērst īsā laikā».

2) Nekad nevajag palikt pagātnē, cilvēkam vienmēr jāattīstās un jātiecas uz priekšu; nevajag palikt «stagnācijas» stāvoklī: «Nenoželot notikušo, bet mācīties no tā. Pārāk nesapņot par nākotni, bet arī neiestigt pagātnē» – Valda Strūgas dzīves principi.

3) Cilvēkiem laulībā nav viegli dzīvot; nevar sadzīvot kopā tā, lai nekad nerastos konflikti, viedokļi mēdz arī atšķirties: «Laulības dzīvē pastāv divu veidu ķildas. Vai nu biežas, bet sīkas. Vai retas, bet lielas. Jo skaidrs ir viens, bez ķildām mēs neiztiksim» – tāda bija Edmunda filozofija.

4) Totalitāra režīma viena no galvenām problēmām – aprobežotība, kas izpaudās cilvēku vienādībā; visi cilvēki bija veidoti it kā pēc noteiktā šablona: «Šādas ģimenes parasti dzīvoja diezgan saskanīgi un mierīgi…Šie cilvēki lielāko tiesu dzīvoja vairāk sev nekā sabiedrībai…Viņi atpūtās diezgan vienādi. Ziemā brauca slalomu, vasarās ar laiviņām pa upēm».

5) Ģimenes galvai (visbiežāk tas ir tētis) nevajag apgrūtināt savu ģimeni ar savām problēmām; vajag vienkārši dot viņiem to labāko, ko tu spēj, nestāstot to, ko tu dari viņu labā: «Visbīstamāk ir svarīgās lietās iejaukt sievietes un bērnus. Domāju, ka sievietēm un bērniem nemaz nevajag zināt, ka viņu tēvi izlemj svarīgus jautājumus» – tā sprieda Bērza priekšnieks Antlāvs.

6) Nauda neapšaubāmi ir nepieciešamais līdzeklis visiem, bet ļoti daudzi pārvērtē tās vērtību – nav viss ir dabūjams par naudu: «Tas skanēja kā joks, jo, patiešām, iztērētā nauda nenesa augļus. Bet vai šos augļus maz varēja pirkt par naudu». Bērzs, sēžot būrī, pateica: «Nauda? Ko viņš būrī varēja iesākt ar naudu, būrī nauda nebija nekas, vai viņš varēja nopirkt atslēgu?»

7) Cilvēki, kuri neko nav sasnieguši dzīvē un ir nelaimīgi paši, mēģina kaut kā pašapliecināt sevi, skatoties uz citu cilvēku nelaimi: «Viņa draugs, rakstnieks Nupāts jau raksta par to romānu. Nopelna uz otra nelaimes. Tādi ir tie rakstnieki».

Bailes no zobārsta

Bailes zobārstniecībā var iedalīt pēc endogenās un neendogenās izcelsmes. Endogenās ir ģenētiski noteiktas, dabas dotas. Baiļu dabīgie iemesli ir sāpes, sveša situācija, ka arī sveša vide (nepazīstami priekšmeti, sveši cilvēki, stimula negaidīta izmaiņa).

Pārmantojas predispozīcija izjust bailes, bet tā nav nenovēršamība. Galvenais ir: audzināšana, kultūra, atdarināšana, uztvere un pieredzes aizņemšanās no pieaugušajiem. Neendogenās ir iemācītas, gūtas balstoties uz nepatīkamu pieredzi, ar mums dalās Dr. Jūlijas Katkevičas diennakts zobārstniecība.

Fiziologi izšķir protopātiskās un epikrītiskās bailes. Pirmās izsauc traucējumus dziļākās galvas smadzeņu struktūrās, bet otrās ir atkarīgas no pieres daivas un citām filoģenētiski jaunākām smadzeņu struktūrām. Protopātiskās bailes ir visaptverošas, nesaprotamas, nekonkrētas un noris ar masīvu sviedru izdalīšanos, pulsa paātrināšanos. Tās nepadodas paškorekcijai un pacients neuztver tās kritiski. Tās ir instinktu līmenī. Epikrītiskās bailes nav tik spēcīgas, nepārņem visu cilvēka personību, cilvēks pats tās var kontrolēt un slēpt, tās reti kad pavada tie paši fizioloģiskie simptomi, kā pie protopātiskajām bailēm.

Klīniski atbilstoša ir S. Milgrema zobārstniecības baiļu klasifikācija ar četriem diagnostiskajiem kritērijiem – bailes izraisa specifiski stimuli (urbšana, adatas, u.c.), satraukums par somatiskām reakcijām ārstēšanās procesā (sirdslēkme, infarkts, u.c.), vispārējs satraukums vai multipli baiļu simptomi, kā arī neuzticēšanās personālam.

Klasifikācijas ideja ir tā, ka katrs no kritērijiem ir raksturīgs noteiktai baiļu jomai un attiecīgi var iedarboties konkrēti uz katru no tām.

Vairāki pētījumi ir pierādījusi, ka baiļu rašanās pamatā ir divi iemesli – klasiski nosacījumi, kad tiek piedzīvots vienreizējs vai vairāki traumatiski gadījumi (sāpīga pieredze, slikta personāla izturēšanās) un baiļu kognitīvais aspekts, kad cilvēks cieš no bailēm no zobārstniecības, jo šīs bailes ir radušās citu bailīgu cilvēku izteikumu vai informācijas dēļ, kas parāda zobārstniecību baisā skatījumā. Saskaņā ar Minekas teoriju uzvedības modelis viegli aktualizējas, it īpaši ja tas nāk no vecākiem un vairāk pieredzējušiem nekā pats, tas nozīmē, ka vecāki un citi pieaugušie, kurus bērns respektē var nodot baiļu modeli bērniem. Tomēr reizēm ir grūti noteikt kas ir baiļu rašanās pamatā, jo abi šie iemesli var saplūst.

Botoksa injekciju iespējas

Mūsdienās gandrīz 50% sieviešu regulāri apmeklē kosmetologa kabinetu. Šodienas kosmetoloģija piedāvā daudz dažādu iespēju, un viena no tām ir botoksa injekcijas. Tām ir ļoti daudz dažādu veidu, un katra veida rezultāts ir unikāls un piedāvā risinājumu kādai problēmai. Vairāk par botoksa injekcijām mēs jūs pastāstīsim šajā rakstā.

Botoksa injekcijas padusē

Daudziem pirmo reizi dzirdot par šo injekciju veidu rodas virkne jautājumu un neizpratne. Taču šīs injekcijas ievērojami uzlabo dzīves kvalitāti pastiprinātas svīšanas gadījumos. Pēc injekcijas tās vietā tiek bloķētu nervu šūnu impulsi. Rezultātā sviedri injekcijas rajonā vairs neizdalās, jo pa nervu šūnām vairs netiek vadīts šis signāls. Šāda veida injekcijas ir iespējams veikt ne tikai padusēs, bet arī plaukstās, pierē vai pēdās.

Grumbiņu izlīdzināšana

Pats populārākais botoksa injekciju mērķis vienmēr bija un ir sejas grumbu izlīdzināšana un novecošanas procesa piebremzēšana. Ar injekciju palīdzību sejas muskulatūra tiek atslābināta. Rezultātā uz sejas vairs nav redzamas lielas, pamanāmas grumbas. Taču svarīgi zināt, ka pavisam dziļas grumbas netiek izlīdzinātas, ka arī ar botulīna ievadīšanas palīdzību nav iespējams pavisam apstādināt novecošanas pazīmes. Ja grumbu uz sejas ir daudz, tad labākais risinājums būtu sejas ādas liftinga operācija.

Rezultāts pēc procedūras ir redzams uzreiz. Taču, lai pilnībā no novērtētu ir jāpagaida vismaz nedēļa. Tikai pēc 7 dienām ir iespējams redzēt gala rezultātu un domāt par iespējamu procedūras atkārtošanu. Pastāv viedoklis ka, lai rezultāts būtu uz simts procentiem apmierinošs, pēc procedūras ir ieteicams atrasties guļus stāvoklī. Nē, tas nenozīmē, ka vajag palikt guļus kosmetologa kabinetā. Pacients droši var aizbraukt pats uz mājām, un jau tur apgulties un atpūsties 3-5 stundas.

Mūsdienu botoksa injekcijas ir ātrs un nekaitīgs veids, kā jebkurš cilvēks var ne tikai tikt pie skaistas, gludas un vizuāli jaunas ādas, bet arī atbrīvoties no virknes dažādu problēmu. Ja jūs interesē botoksa procedūras, pajautājiet papildus informāciju savam kosmetologam!