Pirmā dokumentāli apstiprinātā un aprakstīta kā vispasaules gripas pandēmija sākusies 1889. gadā. Vislabāk pandēmija ir zināma pēc nosaukuma “krievu gripa” (nejaukt ar 1977.-1978. gadu “krievu gripu”), kaut arī vēl viens tās nosaukums ir “aziātu gripa”. Pandēmija savu sākumu ņem bijušajā Krievijas Impērijas pilsētā Buhārā (mūsdienās ir Uzbekistānas pilsēta) 1889. gada februārī, no kurienes pa transporta ceļiem izplatījās līdz lielākām Krievijas Impērijas un Rietumu Eiropas pilsētām 1889. gada decembrī. Tolaik strauji attīstījās dzelzceļš un attiecīgi tvaikoņi, ar kuru palīdzību katru dienu pārvietojas liels cilvēku skaits, līdz ar to gripa varēja izplatīties lielos attālumos ļoti īsā laika posmā. No decembra beigām pandēmija skara Āfrikas ziemeļdaļu (Alžīra, Tunisa), saslimšanas gadījumi bija konstatēti arī ASV. Līdz 1890. gada beigām gripas pandēmija izplatījās visos kontinentos: janvārī – Dienvidamerikā; februārī – Japānā, Indijā un Dienvidķīnā; martā – Austrālijā, Jaunzēlandē; septembrī-oktobrī – Ķīnas kontinentālā daļā un Centrālamerikā.

Krievu gripas epidēmija bija ne tikai pirmā epidēmija bakterioloģijas laikmetā, bet arī viena no pirmām, par kuru tika plaši ziņots laikrakstos, kuri intensīvi attīstījās 19. gadsimta otrajā pusē. 1889. gada decembra sākumā Sanktpēterburgas slimnīcās 1/3 pacientiem bija aizdomas uz gripu. Galvenie simptomi bija smags gļotādas iekaisums kombinācijā ar drudzi. Ārstēšana pieprasīja ārstiem daudz pūļu, taču problēma bija tāda, ka ārstēja simptomus, nevis slimību.
Vēlāk tika noskaidroti arī pārējie simptomi: stipras galvassāpes, paaugstināta temperatūra (līdz 42⁰C, “neciešamas” kaulu un visa ķermeņa sāpes “līdz matu saknēm”, izsitumu uz sejas un uzpūsts vēders. Slimība bieži vien beidzās ar pneimoniju un slimnīcas fiziski nespēja pieņemt tik daudz pacientu, jo slimības izplatība bija ļoti ātra.

1889-1890. gados krievu ārstiem bija sakrājies plašs epidemioloģisko novērojumu materiāls, kas ļāva viņiem izdarīt svarīgus secinājumus par gripas dabu un izplatības likumsakarībām. Kā nozīmīgākus ārstus, kuri pētīja šo gripas epidēmiju, var minēt S. Verekundovu (Верекундов), E. Tarnavski (Тарнавский), D. Fiļipovu (Филиппов) un F. Germanu (Герман). Minētie autori bija secinājuši, ka gripu epidēmijas sākas ar dažādu indivīdu saslimšanu, kas tālāk attīstās epidēmijās, un ka nav tik svarīgs attālums starp diviem ģeogrāfiskiem punktiem, cik šo punktu apdzīvotība. Atklātas likumsakarības ļāva secināt, ka slimība pārnesās, kontaktējot atsevišķiem indivīdiem.