Senajiem latviešiem bija četri lielākie svētki, kas saistīti ar saules stāvokli debess lokā jeb tā saucamajiem saulgriežiem: ziemas saulgrieži jeb Ziemassvētki,  pavasara un rudens saulgrieži un vasaras saulgrieži. Katriem svētkiem bija raksturīgi ēdieni, kas piemēroti  attiecīgam gadalaikam. Nav šaubu ka Lieldienu olas un Jāņa siers bija domāts kā saules simbols, bet līdz ar to nav jāaizmirst, ka olas vārīja Lieldienās, jo šai laikā vistas vislabāk dēja, tāpat kā Jāņos sieru, jo šajā laikā govis labi dod pienu!

Raksts tapis ar sadarbībās ar konditoreju “Kūkas Gardas“.

Ziemassvētkos mūsu senči parasti izvēlējās ēdienus ar simbolisku nozīmi: cūkas šņukuris, kas varbūt simbolizēja arklu zemes uzaršanai. Cūkas šņukurus parasti vārīja kopā ar ķūķiem, ķūķām jeb kočām, kas jāēd, lai iegūtu turību un laimi. Koču pagatavošanai parasti kalpoja izcirstsdobjš bluķīs – piesta.  Vispirms miežus iebēra šajā piestā un tad ar speciāli šim rituālam sagatavoto “stampu” tos nogrūda jeb atdalīja  miežu sēnelas no graudiem. Tā kočas parasti vārīja Ziemassvētku priekšvakarā – tāpēc šo vakaru sauc par koču vakaru! Bez kočām Ziemassvētkos raksturīgi ir ēst zirņus un pupas, kā arī putraimdesas.

Sālītu vai žāvētu cūkas galvu novārīja un tāpat  – nesagriestu lika galdā. Vēl uz galda varēja būt nceptas cūku ribiņas, šķinķis ceptā, žāvētā vai sālītā veidā. Svaigu šķinķi pasniedza kā cepeti, turpretīm sālītu un žāvētu  varēja sagatavot vārītu  vai mīklāceptu. Kā piedevas šiem ēdieniem bija krāsnī cepti kartupeļi un sautēti skābie kāposti. Ēdienus kārtoja uz gariem īpaši dekorētiem galdiem. Senie latvieši izrotāja istabas ar dažādiem pušķiem gan no salmiem, gan no krāsotiem papīriem.  Ziemassvētkos bija jāpaēd deviņas reizes. Lai būta bagāta un pārticīga dzīve nākamajā gadā.

Līdz ar saules atgriešanos tuvojās nākamie saulgriežu svētki – Lieldienas. Ziemas un pavasara saulgriežu vidū ir brīži, kurus senie latvieši nepalaida garām nepamanītus – Teņa jeb Tenisa diena 17.janvārī, Meteņu diena jeb Vastlāvis 6.februāris (šajā dienā vārīja cūkas kājas un galvas pusi, cepa Meteņu pīrāgus), Māras diena 25.martā, ko bieži vien dēvēja par pavasara jeb kāpostu Māru. Šai dienā vārīja klučus jeb ķiļķenes. Māras dienas ticējumi ir līdzīgi Lieldienu ierašām un ēdieniem.