Par politiķiem un to atbildību (2. daļa)

Tādējādi kritikai tiek pakļautas visnenozīmīgākās lietas un nepareizi tiek interpretēts svarīgais. Sociālie tīkli ir devuši papildu platformu sabiedrībai, kurā jebkurš var izteikt savu viedokli un tikt uzklausīts un sadzirdēts. Kaut gan internetā izteiktais ir sasniedzams gandrīz jebkuram sabiedrības loceklim, ne vienmēr šādi izteikumi ir argumentēti. Politiķi, kuriem darbā ir jāpamatojas uz uzticamiem avotiem un materiāliem, noteikti to apzinās, tādēļ internetā izteiktā kritika neveicina to atbildības palielināšanos.

Taču sociālie tīkli ir lielisks rīks, kā sabiedrībai nodot informāciju, tādēļ tie ir jāizmanto atbildīgi. Tiesības izteikt kritiku ir jāizmanto sabiedrībai, to darot nevis vadoties pēc viegli pieejamās informācijas, bet gan veicot izpēti. Tādēļ, parādot politiķiem un pārējiem sabiedrības locekļiem, ka šī kritika ir atbilstoša faktiskajai situācijai un ir objektīva. Pēc darba autores domām, pamatota kritika ir viens no veidiem, kā atgādināt politiķiem par to atbildību sabiedrības priekšā.

Otrkārt, veicinot atklātību politiķu darbā un veicinot sadarbību ar sabiedrību ir iespējams politiķus ne tikai tuvināt vēlētājiem, bet arī atbildību dalīt kopā ar sabiedrību. Informācija var būt grūti pieejama – vai nu grūti atrodama mājas lapā, vai arī ir speciāli jāpieprasa, iesniedzot atsevišķu iesniegumu.3 Ja sabiedrībai nav pēc iespējas plašāka pieeja tam, ko politiķi dara, tad ir saprotams, ka rodas šaubas un neuzticēšanās.

Tāpat Informācijas atklātības likuma mērķis ir nodrošināt, lai sabiedrībai būtu pieejama informācija, kura ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei atbilstoši tās kompetencei ir pienākums radīt.4 Līdz ar to redzams, ka jau normatīvajos aktos ir ietvertas sabiedrības tiesības uz informāciju un iestāžu pienākums sniegt pieprasīto informāciju. Sabiedrības locekļiem ir jāizmanto savas tiesības uz informāciju, pieprasot to un izmantojot to, lai informētu ne tikai sevi, bet politiķus par izpratni par valstī notiekošo. Turklāt politiķiem būtu jāveicina sabiedrības locekļu iesaiste politikas veidošanā, kas ir izdarāms vairākos veidos.