Kā izvēlēties augstskolu?

Vislabāk, lai veiksmīgi izvēlētos augstskolu, būtu vēlams par šo iestādi jau daudzmaz kaut ko zināt. Tātad noderētu šai izvēlētajai skolai labas atsauksmes, kuras tu vari iegūt no saviem draugiem, izlasīt dažādos informatīvajos līdzekļos, tas ir, interneta visdažādākajos saitos, tur “Draugos” domubiedros, varbūt par šo skolu tiek kautkas publicēts arī ziņu portālos un tā tālāk. Varbūt kādā žurnālā vai avīzē kāds tiek intervēts un viņš daudz laba min par, šo tevis interesējošo, augstskolu. Protams augstskola var arī pati veidot sev labu vārdu un prestižumu ar dažnedažādākajām reklāmām un akcijām. Uz mani tas nostrādāja, jo par skolu no citiem nekā nezināju, Latvijas biznesa koledžas buklets tika iemests manā pastkastītē, kurš bija labi noformēts un tika organizēta akcija klātienes grupām, kur kas beidzis vidusskolu sākot ar 2008.gadu, pirmajā puzgadā saņem 200ls atlaidi. Kā arī ērti varēju studijām pieteikties internetā. Un mājas lapā ir labi pasniegta informācija par LBK. Bet, cik zinu, daudz kursa biedri šo skolu izvēlējās tieši labu atsauksmu dēļ.

Mēs visi gribam, lai apkārt esošā sabiedrība būtu jauka un patīkama. Tātad lai tavā izvēlētajā augstskolā skolas darbinieki būtu ne tikai augsti kvalificēti, bet arī mācētu saprasties ar skolas studentiem. Par augstskolas direktori, pasniedzējiem un pārējiem skolas darbiniekiem, izvēloties augstskolu, grūti iepriekš spriest. Bet nedaudz par skolas kolektīvu gan mēs varam uzzināt, no draugiem, kas mācās vai pabeiguši augstskolu. Ja tādu nav, tad varbūt šīs skolas mājas lapās ir kāds raksts tieši par augstskolas darbiniekiem. LBK mājas lapā mēs varam patreiz redzēt nelielu video, kur uzstājas koledžas direktore Daina Vasiļevska, daudz par direktori neuzzinam, bet pirmais iespaids labs. Būtu jauki, ja mēs izvēloties augstskolu, pirms studēšanas jau ko vairāk zinātu par saviem pasniedzējiem un pārējiem skolas darbiniekiem. Bet tā visbiežāk nenotiek, skolas kolektīvu, cik labs un draudzīgs ir, iepazīstam tikai tad, kad esam uzsākuši studijas. Žēl, ka par augstskolu darbiniekiem informācijas ir maz vai pat nemaz, ko mums būtu labi uzzināt pirms uzzākot studēt.

Bet vai ir augstskolai piemērotas telpas, to gan mēs varam vieglāk uzzināt. Jo augstskolas rīko ”atvērto durvju” dienas, citās iestādēs skolu var iepazīt pat katru dienu, kā piemēram, Latvijas biznesa koledžu apciemot var katrs no mums, jo studentus pie durvīm neviens nekontrolē, vari ieiet paskatīties, pastaigāt pa skolu un mierīgi iziet, pārliecinoties kāda ir skola. Ļoti jauki būtu studēt piemērotās telpās, lai studentam būtu ērti, lai studentam studiju dēļ nerastos veselības traucējumi, tur slikts apgaismojums, mūžīgie caurvēji, nepiemēroti studiju soli, un tamlīdzīgi. Lai būtū patīkama apkārtējā vide, iztaisīts remonts, gaiši toņi, ventilēts gaiss…Lai telpās būtu modernizēti mācību līdzekļi. Tas un vēl dažādas nianses palīdzēs mums sekmīgāk apgūt studijas, tāpēc izvēloties augstskolu, svarīgi ir pārbaudīt vai skolai ir piemērotas telpas.

Manas pārdomas par plastisko ķirurģiju

Pārsvarā tikai retos gadījumos cilvēki samierinās ar savu izskatu, bet ir arī ļaudis, kuri nav ar mieru tā dzīvot, un tādēļ izvēlas doties pie plastiskā ķirurga, lai atgūtu savu iepriekšējo izskatu, jo nereti ir tā, ka no izskata ir atkarīga cilvēka privātā dzīve un darbs. Tas liecina, ka plastiskā ķirurģija var palīdzēt atgūt cilvēka iepriekšējo dzīvi.

Raksts tapis sadarbībā ar Dr. Jāņa Zaržecka un Dr. Tālivalža Krūmiņa plastiskās ķirurģijas klīniku (https://www.plasticsurgery.lv/).

Ļoti bieži ir dzirdēts, kā arī redzēts seriālā „Mākslīgais skaistums”, ka cilvēki kautrējas dēļ sava izskata, viņiem ir grūti komunicēt un ir bijuši pat gadījumi, ka viņi neiziet no savām mājām, jo uzskata, ka viņi ir neglīti, kaut gan apkārtējie tā nemaz nedomā. Piemēram, seriāla „Mākslīgais skaistums” bija sērija, kurā kāds vīrietis vēlējās atbrīvoties no vienas savas kājas, jo jutās nelaimīgs ar to. Manuprāt, tā bija psiholoģiska trauma, iespējas, mazliet vājprātīga, bet ārsti viņam palīdzēja īstenot viņa sapni. Tātad, var izdarīt secinājumus, ka arī skaisti cilvēki reizēm uzskata, ka viņi ir neglīti un vēlas atbrīvoties no kādas savas ķermeņa daļas, kura traucē viņiem sasniegt laimīgu dzīvi.

Mūsdienās ļoti aktuāla problēma ir slimības, ar kurām mēdz saslimt dzīves laikā, kā arī slimības mēdz būt iedzimtas. Zinātniski ir pierādīts, ka vēzis ir iedzimstoša slimība jau gēnos. Nereti sievietes saslimst ar krūts vēzi, protams, ir spēcīgas sievietes, kurām, šo slimību izdodas pārvarēt, bet, tam ir arī sava cena, kā, piemēram, sievietei ir jāšķiras no vienas vai pat reizēm no abām krūtīm. Tas sievietei, manuprāt, ir smags trieciens, jo tiek uzskatīts, ka visa privātā dzīve ir kaķim zem astes, tādēļ pārsvarā visas sievietes izvēlas gulties atkārtoti zem skalpeļa, lai tikai atkal būtu skaistas. Tātad, pēc šāda argumenta var izdarīt secinājumu, ka plastiskā ķirurģija kārtējo reizi spēj glābt kādu cilvēku, kurš ir izgājis cauri šausminošiem notikumiem.

Plastiskā ķirurģija ir laba lieta, ja tā tiek izmantota svarīgiem mērķiem, nevis tādēļ, ka tas ir moderni, aiziet vizītē pie plastiskā ķirurga, izgāzt kaudzi naudas, lai tikai kādam palielītos, ka ir nauda. Manuprāt, tas nav pareizi. Ir cilvēki, kuriem tas ir vajadzīgs, bet nereti viņi to nevar atļauties, jo tas ir dārgi.

Abrenes izlaupīšana

Runājot par Latvijas morālajām tiesībām uz tai 1944. gadā atņemtajām zemēm – t.s. Abrenes apriņķi –, daudzi apgalvo, ka 1920. gada Latvijas – Krievijas Miera līgumā šīs zemes tika iekļautas Latvijas teritorijā tikai tāpēc, ka Latvijai bija nepieciešams tolaik svarīgais dzelzceļa mezgls, kas atradās Abrenes pilsētā. Tā gluži nav taisnība. Tiesa, dzelzceļa mezgls pavisam noteikti bija nozīmīgs faktors Latvijas vēlmē iegūt šo teritoriju, tomēr ļoti svarīgs arguments par labu Abrenes nonākšanai Latvijas teritorijā bija vēsturiskā šīs teritorijas piederība latviešu cilšu apdzīvotajām zemēm.

Abrene ir sena latgaļu apdzīvota teritorija – tā bija latgaļu valsts Adeles sastāvdaļa. Adele savukārt robežojās ar citu latgaļu valsti – Tālavu. Krievija Apreni nosaukusi par Pitalovu (kr. – Пыталово), kas visai skaidri norāda uz šī vārda latgalisko izcelsmi – latgaļi Adeles zemi sauca par „Pietālavu”, jo tā bija blakus latviešu valdnieku valstij Tālavai. Krievi sauca Tālavu par „Tolovo”, un „Pitalovo” ir vienīgi vārda „Pietālava” rusificēta forma. Krievi gan šo versiju neatzīst, apgalvojot, ka pilsētai nosaukums dots par godu kādam Pitalovam. Nepastāv šaubas, ka 13. gadsimta sākumā, kad Baltijas teritorijā sākās vācu ekspansija, Abrenes teritoriju apdzīvoja latgaļu ciltis. Ap šo laiku sākās arī regulāri senkrievu sirojumi Adeles teritorijā. 1218. gadā tika nodedzināta Abrenes senlatviešu pils un tie sāka nosliekties par labu vāciešu varas atzīšanai, 1224. gadā atdodoties Rīgas arhibīskapa aizbildniecībā. Rīgas arhibīskapam gan nebija pietiekama militāra un politiska spēka šīs teritorijas pilnvērtīgai un ilgstošai apsardzībai, turklāt 14. gadsimta sākumā sākās pretrunas starp bīskapu un ordeni, kā rezultātā Abrene kļuva par spēkā pieņemošās Krievzemes kņazistu interešu objektu. Vāciešiem gan izdevās noturēt Abreni savā kontrolē līdz pat 1431. gadam, kad krievi triecienā iebruka Kacēnu un Augšpils novados un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni, kuru tie nosauca par Višgorodu, krieviskojot Augšpils nosaukumu. 1481. gadā Maskavas, Pleskavas un Novgorodas apvienotie spēki iekaroja Abrenes apriņķa atlikušās daļas un piespieda vietējos iedzīvotājus pāriet no katoļticības pareizticībā. Ar šo brīdi uz ilgiem laikiem tiek novilkta robeža starp Abrenes teritoriju, kura pamazām tiek rusificēta, un pārējo Latviju.

Līdz pat 1920. gadam Abrene ietilpa Krievijas impērijas Pleskavas guberņā, kā rezultātā mūsdienās Krievijas presē izskanējuši pārmetumi, ka Ļeņins savulaik Latvijai ir atdevis (pakļaujoties Latvijas un Polijas armijas spiedienam) vēsturiski krievisku apgabalu. Kā jau autors iepriekš noskaidroja, tā nav taisnība. 1918. gadā Latvija veidojās nevis atšķeļoties no pārējās Krievijas noteiktām bijušās Krievijas impērijas guberņām, bet gan latviešu nācijai realizējot savas pašnoteikšanās tiesības.1 Ne velti 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktā minēts “Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale)”. Lai gan pārsvarā šīs robežas sakrita ar Krievijas impērijas guberņu un apriņķu robežām, tomēr vairākās vietās robeža nesakrita. Tā rezultātā notika robežu koriģēšana ar kaimiņvalstīm, piemēram, no Lietuvas apmaiņā pret pārsvarā lietuviešu apdzīvoto Palangu tika iegūts latviešu apdzīvotais Aknīstes novads.1 Tātad jaunās Latvijas valsts robežas noteica teritorija, kādā dzīvoja latviešu nācija.

Kolizeja vēsture (Itālijas pērle)

Romas vislielākā un vissenākā amfiteātra celtniecību noorganizēja imperators Vespasiāns mūsu ēras 72. gadā. Kolizejs ir uzcelts apmēram pirms 1900 gadiem. 30 000 vergu, amatnieku un inženieru pūlējās piecus gadus, lai radītu Romas impērijas lielāko un savam laikam modernāko amfiteātri. Tas tika izmantots apmēram līdz mūsu ēras 500. gadam. Kristietības nostiprināšanās un Romas impērijas noriets nozīmēja beigas arī Kolizejam. Pēc 450 gadus ilgušām izrādēm amfiteātris tika pamests, un sākās tā sabrukums. 

Tam bija 80 ieejas, pa kurām ļoti īsā laikā varēja ieplūst apmēram 50 000 skatītāju. Visi skatītāji varēja ieņemt vietas apmēram 10 minūšu laikā. Tas atrodas Romas centrā. Imperatori apmaksāja dargās sabiedrības izpriecas, piemēram, sacīkstes ar kaujas ratiem, jo tā viņi sagādāja sev popularitāti. Senās Romas iedzīvotāji apmeklēja šo milzīgo arēnu, lai vērotu ceremonijas, cīņas un citus lielus pasākumus. Kolizeja vispopulārākās izrādes bija gladiatoru cīņas. Jo asiņainākas bija šīs cīņas , jo vairāk tās sajūsmināja cilvēkus. Kolizeja liela daļa ir saglabājusies līdz mūsdienām. Milzīgā arēna ir ovāla, tā ir apmēram 200metru gara, 170 metru plata un 50 metru augsta. Kolizejam ir četri stāvi, kuros varēja savietoties vairāk nekā 48 000 skatītāju. Kolizejs ir celts no marmora un akmens. 

Daļu no Kolizeja viduslaikos sagrāva zemestrīce, bet daļa no marmora vēlāk tika sazāģēta un tika izmantota baznīcu celšanai un daļēji Sv. Pētera katedrāles celšanai. No ārpuses Kolizejā varēja iekļūt pa diviem dažāda augstuma koridoriem. Tika uzcelta audekla telts, lai pasargātu cilvēkus, kas skatās cīņas no saules un lietus. Akmens sēdvietas sagruva, pašlaik pats Kolizejs atrodas sliktā stāvoklī, taču Kolizejs joprojām stāv, apliecinot seno romiešu radošo garu. Kolizejs ir viens no Romas varenākajiem pieminekļiem. Kolizejs liecina par to, ka senie romieši ir bijuši izcili celtnieki. 1806. gadā amfiteātrī sākās arheoloģiskie izrakumi.