Abrenes izlaupīšana

Runājot par Latvijas morālajām tiesībām uz tai 1944. gadā atņemtajām zemēm – t.s. Abrenes apriņķi –, daudzi apgalvo, ka 1920. gada Latvijas – Krievijas Miera līgumā šīs zemes tika iekļautas Latvijas teritorijā tikai tāpēc, ka Latvijai bija nepieciešams tolaik svarīgais dzelzceļa mezgls, kas atradās Abrenes pilsētā. Tā gluži nav taisnība. Tiesa, dzelzceļa mezgls pavisam noteikti bija nozīmīgs faktors Latvijas vēlmē iegūt šo teritoriju, tomēr ļoti svarīgs arguments par labu Abrenes nonākšanai Latvijas teritorijā bija vēsturiskā šīs teritorijas piederība latviešu cilšu apdzīvotajām zemēm.

Abrene ir sena latgaļu apdzīvota teritorija – tā bija latgaļu valsts Adeles sastāvdaļa. Adele savukārt robežojās ar citu latgaļu valsti – Tālavu. Krievija Apreni nosaukusi par Pitalovu (kr. – Пыталово), kas visai skaidri norāda uz šī vārda latgalisko izcelsmi – latgaļi Adeles zemi sauca par „Pietālavu”, jo tā bija blakus latviešu valdnieku valstij Tālavai. Krievi sauca Tālavu par „Tolovo”, un „Pitalovo” ir vienīgi vārda „Pietālava” rusificēta forma. Krievi gan šo versiju neatzīst, apgalvojot, ka pilsētai nosaukums dots par godu kādam Pitalovam. Nepastāv šaubas, ka 13. gadsimta sākumā, kad Baltijas teritorijā sākās vācu ekspansija, Abrenes teritoriju apdzīvoja latgaļu ciltis. Ap šo laiku sākās arī regulāri senkrievu sirojumi Adeles teritorijā. 1218. gadā tika nodedzināta Abrenes senlatviešu pils un tie sāka nosliekties par labu vāciešu varas atzīšanai, 1224. gadā atdodoties Rīgas arhibīskapa aizbildniecībā. Rīgas arhibīskapam gan nebija pietiekama militāra un politiska spēka šīs teritorijas pilnvērtīgai un ilgstošai apsardzībai, turklāt 14. gadsimta sākumā sākās pretrunas starp bīskapu un ordeni, kā rezultātā Abrene kļuva par spēkā pieņemošās Krievzemes kņazistu interešu objektu. Vāciešiem gan izdevās noturēt Abreni savā kontrolē līdz pat 1431. gadam, kad krievi triecienā iebruka Kacēnu un Augšpils novados un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni, kuru tie nosauca par Višgorodu, krieviskojot Augšpils nosaukumu. 1481. gadā Maskavas, Pleskavas un Novgorodas apvienotie spēki iekaroja Abrenes apriņķa atlikušās daļas un piespieda vietējos iedzīvotājus pāriet no katoļticības pareizticībā. Ar šo brīdi uz ilgiem laikiem tiek novilkta robeža starp Abrenes teritoriju, kura pamazām tiek rusificēta, un pārējo Latviju.

Līdz pat 1920. gadam Abrene ietilpa Krievijas impērijas Pleskavas guberņā, kā rezultātā mūsdienās Krievijas presē izskanējuši pārmetumi, ka Ļeņins savulaik Latvijai ir atdevis (pakļaujoties Latvijas un Polijas armijas spiedienam) vēsturiski krievisku apgabalu. Kā jau autors iepriekš noskaidroja, tā nav taisnība. 1918. gadā Latvija veidojās nevis atšķeļoties no pārējās Krievijas noteiktām bijušās Krievijas impērijas guberņām, bet gan latviešu nācijai realizējot savas pašnoteikšanās tiesības.1 Ne velti 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktā minēts “Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale)”. Lai gan pārsvarā šīs robežas sakrita ar Krievijas impērijas guberņu un apriņķu robežām, tomēr vairākās vietās robeža nesakrita. Tā rezultātā notika robežu koriģēšana ar kaimiņvalstīm, piemēram, no Lietuvas apmaiņā pret pārsvarā lietuviešu apdzīvoto Palangu tika iegūts latviešu apdzīvotais Aknīstes novads.1 Tātad jaunās Latvijas valsts robežas noteica teritorija, kādā dzīvoja latviešu nācija.

Kolizeja vēsture (Itālijas pērle)

Romas vislielākā un vissenākā amfiteātra celtniecību noorganizēja imperators Vespasiāns mūsu ēras 72. gadā. Kolizejs ir uzcelts apmēram pirms 1900 gadiem. 30 000 vergu, amatnieku un inženieru pūlējās piecus gadus, lai radītu Romas impērijas lielāko un savam laikam modernāko amfiteātri. Tas tika izmantots apmēram līdz mūsu ēras 500. gadam. Kristietības nostiprināšanās un Romas impērijas noriets nozīmēja beigas arī Kolizejam. Pēc 450 gadus ilgušām izrādēm amfiteātris tika pamests, un sākās tā sabrukums. 

Tam bija 80 ieejas, pa kurām ļoti īsā laikā varēja ieplūst apmēram 50 000 skatītāju. Visi skatītāji varēja ieņemt vietas apmēram 10 minūšu laikā. Tas atrodas Romas centrā. Imperatori apmaksāja dargās sabiedrības izpriecas, piemēram, sacīkstes ar kaujas ratiem, jo tā viņi sagādāja sev popularitāti. Senās Romas iedzīvotāji apmeklēja šo milzīgo arēnu, lai vērotu ceremonijas, cīņas un citus lielus pasākumus. Kolizeja vispopulārākās izrādes bija gladiatoru cīņas. Jo asiņainākas bija šīs cīņas , jo vairāk tās sajūsmināja cilvēkus. Kolizeja liela daļa ir saglabājusies līdz mūsdienām. Milzīgā arēna ir ovāla, tā ir apmēram 200metru gara, 170 metru plata un 50 metru augsta. Kolizejam ir četri stāvi, kuros varēja savietoties vairāk nekā 48 000 skatītāju. Kolizejs ir celts no marmora un akmens. 

Daļu no Kolizeja viduslaikos sagrāva zemestrīce, bet daļa no marmora vēlāk tika sazāģēta un tika izmantota baznīcu celšanai un daļēji Sv. Pētera katedrāles celšanai. No ārpuses Kolizejā varēja iekļūt pa diviem dažāda augstuma koridoriem. Tika uzcelta audekla telts, lai pasargātu cilvēkus, kas skatās cīņas no saules un lietus. Akmens sēdvietas sagruva, pašlaik pats Kolizejs atrodas sliktā stāvoklī, taču Kolizejs joprojām stāv, apliecinot seno romiešu radošo garu. Kolizejs ir viens no Romas varenākajiem pieminekļiem. Kolizejs liecina par to, ka senie romieši ir bijuši izcili celtnieki. 1806. gadā amfiteātrī sākās arheoloģiskie izrakumi.