Abrenes izlaupīšana

Runājot par Latvijas morālajām tiesībām uz tai 1944. gadā atņemtajām zemēm – t.s. Abrenes apriņķi –, daudzi apgalvo, ka 1920. gada Latvijas – Krievijas Miera līgumā šīs zemes tika iekļautas Latvijas teritorijā tikai tāpēc, ka Latvijai bija nepieciešams tolaik svarīgais dzelzceļa mezgls, kas atradās Abrenes pilsētā. Tā gluži nav taisnība. Tiesa, dzelzceļa mezgls pavisam noteikti bija nozīmīgs faktors Latvijas vēlmē iegūt šo teritoriju, tomēr ļoti svarīgs arguments par labu Abrenes nonākšanai Latvijas teritorijā bija vēsturiskā šīs teritorijas piederība latviešu cilšu apdzīvotajām zemēm.

Abrene ir sena latgaļu apdzīvota teritorija – tā bija latgaļu valsts Adeles sastāvdaļa. Adele savukārt robežojās ar citu latgaļu valsti – Tālavu. Krievija Apreni nosaukusi par Pitalovu (kr. – Пыталово), kas visai skaidri norāda uz šī vārda latgalisko izcelsmi – latgaļi Adeles zemi sauca par „Pietālavu”, jo tā bija blakus latviešu valdnieku valstij Tālavai. Krievi sauca Tālavu par „Tolovo”, un „Pitalovo” ir vienīgi vārda „Pietālava” rusificēta forma. Krievi gan šo versiju neatzīst, apgalvojot, ka pilsētai nosaukums dots par godu kādam Pitalovam. Nepastāv šaubas, ka 13. gadsimta sākumā, kad Baltijas teritorijā sākās vācu ekspansija, Abrenes teritoriju apdzīvoja latgaļu ciltis. Ap šo laiku sākās arī regulāri senkrievu sirojumi Adeles teritorijā. 1218. gadā tika nodedzināta Abrenes senlatviešu pils un tie sāka nosliekties par labu vāciešu varas atzīšanai, 1224. gadā atdodoties Rīgas arhibīskapa aizbildniecībā. Rīgas arhibīskapam gan nebija pietiekama militāra un politiska spēka šīs teritorijas pilnvērtīgai un ilgstošai apsardzībai, turklāt 14. gadsimta sākumā sākās pretrunas starp bīskapu un ordeni, kā rezultātā Abrene kļuva par spēkā pieņemošās Krievzemes kņazistu interešu objektu. Vāciešiem gan izdevās noturēt Abreni savā kontrolē līdz pat 1431. gadam, kad krievi triecienā iebruka Kacēnu un Augšpils novados un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni, kuru tie nosauca par Višgorodu, krieviskojot Augšpils nosaukumu. 1481. gadā Maskavas, Pleskavas un Novgorodas apvienotie spēki iekaroja Abrenes apriņķa atlikušās daļas un piespieda vietējos iedzīvotājus pāriet no katoļticības pareizticībā. Ar šo brīdi uz ilgiem laikiem tiek novilkta robeža starp Abrenes teritoriju, kura pamazām tiek rusificēta, un pārējo Latviju.

Līdz pat 1920. gadam Abrene ietilpa Krievijas impērijas Pleskavas guberņā, kā rezultātā mūsdienās Krievijas presē izskanējuši pārmetumi, ka Ļeņins savulaik Latvijai ir atdevis (pakļaujoties Latvijas un Polijas armijas spiedienam) vēsturiski krievisku apgabalu. Kā jau autors iepriekš noskaidroja, tā nav taisnība. 1918. gadā Latvija veidojās nevis atšķeļoties no pārējās Krievijas noteiktām bijušās Krievijas impērijas guberņām, bet gan latviešu nācijai realizējot savas pašnoteikšanās tiesības.1 Ne velti 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas proklamēšanas aktā minēts “Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale)”. Lai gan pārsvarā šīs robežas sakrita ar Krievijas impērijas guberņu un apriņķu robežām, tomēr vairākās vietās robeža nesakrita. Tā rezultātā notika robežu koriģēšana ar kaimiņvalstīm, piemēram, no Lietuvas apmaiņā pret pārsvarā lietuviešu apdzīvoto Palangu tika iegūts latviešu apdzīvotais Aknīstes novads.1 Tātad jaunās Latvijas valsts robežas noteica teritorija, kādā dzīvoja latviešu nācija.

Mutes Higiēna (kā saglabāt skaistus un veselus zobus)

Profilakse ir vienīgais veids kā saglabāt zobu un smaganu veselību.

Slikta zobu higiēna ietekmē vispārējo veselību un rada risku zaudēt zobus. Mutes kopšana ir svarīga ikdienas higiēnas sastāvdaļa un šīs iemaņas ir jāveido no agras bērnības. Efektīva zobu tīrīšana likvidēs zobu aplikumu un atsvaidzinās elpu.

Mutes kopšanai vispirms nepieciešams izvēlēties pareizus zobu kopšanas priekšmetus, tad izvēlēties nepieciešamo zobu pastu un izstrādāt pareizai zobu tīrīšanai, jo iemaņas ir noteicošais efektīvai aplikuma noņemšanai.

Zobu tīrīšanai nepieciešams:

  • Zobu pasta
  • Zobu suka
  • Zobu diegs
  • Citi mutes higiēnas līdzekļi.

Zobu Tīrīšana

Lai veiktu rūpīgu un kvalitatīvu zobu tīrīšanu ir nepieciešama pareiza zobu suka un fluoru saturoša zobu pasta.

Zobi jātīra, minimums, 2 reizes dienā – no rītiem pēc brokastīm un vakarā pirms gulētiešanas. Pēc katras ēdienreizes būtu vēlams muti izskalot ar ūdeni. Tīrīšanas ilgumam jābūt apmēram 3 minūtes. Zobu pastas daudzumam uz zobu birstes nav jābūt lielākam par zirni.

Kā pareizi tīrīt zobus:

  1. zobu suka stingri jāsatver rokā;
  2. tīrīšanu uzsāk augšžokļa labajā pusē, lai zobu sukas sariņi slīpi (45 grādu leņķī) un attiecībā uz smaganām tā, lai reizē viena daļa sariņu atrastos uz tām;
  3. izdara kustības virzienā no smaganām uz zobiem. Vienā reizē ar zobu suku tīra 2-3 zobus un šīs kustības atkārto 8-10 reizes;
  4. priekšējos zobus tīrot, zobu birstei ir jābūt perpendikulārai pret zobu rindu;
  5. apakšžoklī veic tādas pašas kustības virzienā no smaganām uz zobiem;
  6. šīs pašas kustības atkārto, tīrot zobu iekšējās virsmas.
  7. kožamās virsmas tīra ar mazām vibrējošām kustībām, lai iztīrītu visas rieviņas un bedrītes, kuras ir uz zobiem;
  8. kad zobi ir iztīrīti, ar zobu suku notīra mēli un izskalo zobus.

Zobu Suka

Izvēloties zobu birsti jāatceras, ka bērniem ir īpašas zobu birstītes, kas ir gan mazākas par pieaugušo zobu birstēm, gan ar mīkstākiem sariņiem. Katra zobu suka sastāv no darba daļas jeb galviņas un roktura. Visieteicamākās ir zobu sukas, kurām ir:

  • Plats, garš rokturis, kas nodrošina stingru tvērienu.
  • Mīksti neilona sariņi.
  • Daudz kūlīšu, kuri novietoti taisnās līnijas.
  • Sariņi ar noapaļotiem galiņiem.
  • Relatīvi maza galviņa (maks 30 mm x 10 mm)

Pēc tīrīšanas zobu suku vēlams izskalot siltā, tekošā ūdenī un atstāt žāvēties ar sariņiem uz augšu. Ikdienā nebūtu vēlams to uzglabāt futlārī. Zobu suka jāmaina ik pēc 2 līdz 3 mēnešiem. Pēc tās nolietojuma var redzēt, cik cītīgi cilvēks tīra zobus.

Zobu suka, ja to pareizi lieto, vienā piegājienā spēj notīrīt tikai 3 zobu virsmas un smaganu malu. Tā nespēj iztīrīt ciešas starpzobu virsmas un tāpēc, lai būtu efektīvāka zobu aplikuma noņemšana no visām zobu virsmām, ir obligāti jālieto arī zobu diegs un citi palīglīdzekļi.

Zobu Diegi

Katru vakaru pirms gulēt iešanas un katru rītu pēc brokastīm zobu starpas vajadzētu izdiegot. Taču, ja cilvēks zobu diegu nekad nav lietojis, pašam mēģināt to iemācīties nevajadzētu, tāpēc pēc padoma būtu jāgriežas pie zobu higiēnista, kurš ieteiks gan, kādu zobu birsti, zobu pastu un diegu lietot, gan parādīs, kā tie pareizi jālieto.

Laimīgs pacients pēc zobu higiēnas

Kā lietot zobu diegu?

Vakarā, kad zobi iztīrīti, notīt vienai reizei 60 cm garu zobu diegu. Aptīt to ap abu roku vidējiem pirkstiem un atstāt vidū brīvu posmu. Ar īkšķiem un rādītājpirkstiem pietur diega galus. Nostiepj vidējo daļu un mēģina it kā ievērt zobu spraugā. Jādarbojas saudzīgi, lai nesavainotu smaganas. Kad viena zobu starpa iztīrīta, netīro diegu uztin uz labās rokas pirksta un turpina tīrīšanu. Pēc zobu diegošanas izskalot muti.

Zobus nevajadzētu bakstīt ar nosmailinātu sērkociņu un tīrīt ar spolīšu diegu. Tā var ļoti ātri savainot smaganas.

Zobu Pastas

Zobu tīrīšana ar zobu pastu ir visvairāk izplatītākā un pieņemamākā mutes higiēnas veicināšanas metode sabiedrības lielākajai daļai. Jāievēro, ka bērniem un pieaugušajiem domātās zobu pastas atšķiras. Bērnu zobu pastas satur mazāk fluorīdu nekā pieaugušo un tās tiek izgatavotas ar tādu aprēķinu, ka bērni zināmu daļu pastas var nejauši norīt.

Zobu pastām ir jāatbilst noteiktām prasībām. Uzsūcoties, tās nedrīkst būt kaitīgas audiem. Tām jābūt ar labām attīrīšanas spējām, putojošām, atsvaidzinošām un ārstniecisku efektivitāti.

Zobu pastas iedalās:

  • Higiēniskās – attīra un atsvaidzina mutes dobumu.
  • Ārstnieciskās profilaktiskās.

Ir cilvēki, kuri vēlas savus zobus padarīt kristāl-baltus, bet der iegaumēt, ka cilvēkiem nav spilgti balti zobi. Tātad, absolūti baltus zobus padarīt nevar. Ja regulāri tīrīsim savus zobus, tie būs pietiekami balti.

Kolizeja vēsture (Itālijas pērle)

Romas vislielākā un vissenākā amfiteātra celtniecību noorganizēja imperators Vespasiāns mūsu ēras 72. gadā. Kolizejs ir uzcelts apmēram pirms 1900 gadiem. 30 000 vergu, amatnieku un inženieru pūlējās piecus gadus, lai radītu Romas impērijas lielāko un savam laikam modernāko amfiteātri. Tas tika izmantots apmēram līdz mūsu ēras 500. gadam. Kristietības nostiprināšanās un Romas impērijas noriets nozīmēja beigas arī Kolizejam. Pēc 450 gadus ilgušām izrādēm amfiteātris tika pamests, un sākās tā sabrukums. 

Tam bija 80 ieejas, pa kurām ļoti īsā laikā varēja ieplūst apmēram 50 000 skatītāju. Visi skatītāji varēja ieņemt vietas apmēram 10 minūšu laikā. Tas atrodas Romas centrā. Imperatori apmaksāja dargās sabiedrības izpriecas, piemēram, sacīkstes ar kaujas ratiem, jo tā viņi sagādāja sev popularitāti. Senās Romas iedzīvotāji apmeklēja šo milzīgo arēnu, lai vērotu ceremonijas, cīņas un citus lielus pasākumus. Kolizeja vispopulārākās izrādes bija gladiatoru cīņas. Jo asiņainākas bija šīs cīņas , jo vairāk tās sajūsmināja cilvēkus. Kolizeja liela daļa ir saglabājusies līdz mūsdienām. Milzīgā arēna ir ovāla, tā ir apmēram 200metru gara, 170 metru plata un 50 metru augsta. Kolizejam ir četri stāvi, kuros varēja savietoties vairāk nekā 48 000 skatītāju. Kolizejs ir celts no marmora un akmens. 

Daļu no Kolizeja viduslaikos sagrāva zemestrīce, bet daļa no marmora vēlāk tika sazāģēta un tika izmantota baznīcu celšanai un daļēji Sv. Pētera katedrāles celšanai. No ārpuses Kolizejā varēja iekļūt pa diviem dažāda augstuma koridoriem. Tika uzcelta audekla telts, lai pasargātu cilvēkus, kas skatās cīņas no saules un lietus. Akmens sēdvietas sagruva, pašlaik pats Kolizejs atrodas sliktā stāvoklī, taču Kolizejs joprojām stāv, apliecinot seno romiešu radošo garu. Kolizejs ir viens no Romas varenākajiem pieminekļiem. Kolizejs liecina par to, ka senie romieši ir bijuši izcili celtnieki. 1806. gadā amfiteātrī sākās arheoloģiskie izrakumi.